Es nekad nedomāju, ka izveidosies tāda bezizejas situācija. Mēs ar vīru nolēmām dēlu nodot diennakts dārziņā. Jā, tas izklausās maksimāli dīvaini, ka labi labi vecāki uz to ir spējīgi, taču tas bija visnotaļ pareizs lēmums šajā situācijā. Mūsu zēns ir hiperaktīvs, viņam nepieciešama pastāvīga uzmanība. Viņam uznāk dusmu lēkmes, un tāpēc mēs zaudējam pēdējās nervu šūnas un visu pacietību. Psihologs teica, ka nekas nav izdarāms, jo viņam ir šāds raksturs.
Mēs piedzīvojām vienu bēdīgu stāstu, kad mūsu puika bija divarpus gadus vecs. Viņš pārsita meitenei galvu, jo viņa paņēma viņa rotaļlietu smilšu kastē. Es pat negribu atcerēties visu, kas man bija jāpārdzīvo – skaidrošanās ar vecākiem, materiāla kompensācija un citas problēmas.
Visa problēma ir tā, ka, ja dēlam nevar iztapt, tad viņš sāk pielietot spēku un iesvilstas dusmu lēkmēs. Mēģinājumi pāraudzināt beidzās veltīgi. Līdztekus savam temperamentam viņš ir arī neuzmanīgs un ilgu laiku nevar koncentrēties uz vienu lietu. Man bija bažas par viņa veselību, jo būdama stāvoklī es paslīdēju un sasitu vēderu. Varbūt tas kaut kā ietekmēja bērnu? Bet ārsti slimnīcā saka, ka viņš ir pilnībā vesels.
Mana vīra darbs ir nestabils, viņš tiek pastāvīgi sūtīts komandējumos, bet man ir nakts maiņas. Mēs mēģinājām nolīgt auklīti, bet viņa ilgi nespēja tikt galā ar mūsu dēlu. Reiz man nācās atstāt bērnu pie draudzenes. Pārsteidzoši, bet viņš ļoti labi klausīja. Es piedāvāju viņai lielu naudu, lai viņa dēlu pieskatītu, bet viņa atteicās personisku iemeslu dēļ atteicās.
Bet labā ziņa ir tā, draudzene ieteica man izmēģināt piecu dienu diennakts bērnudārzu. Pēc viņas teiktā, tur strādā ne tikai pedagogi, bet arī speciālisti, kuri var vismaz nedaudz risināt bērnu garīgās problēmas.
Bet nokļūt šādā dārziņā nav tik vienkārši. Par laimi, mani vecāki ar saviem sakariem palīdzēja šajā jautājumā.
Sākumā man bija dalītas jūtas. Šķita labi, ka dēls ir labu audzinātāju rokās, bet vienlaikus sajutos vainīga, ka atstāju bērnu uz tik ilgu laiku. Bet tomēr es nomierinājos un sapratu, ka padomju laikā bērnus arī pastāvīgi sūtīja uz šādiem bērnudārziem, un tas bija pats par sevi saprotams.
Mājās tagad ir klusi, neviens nelamājas un nekliedz. Brīvdienas visu laiku pavadu kopā ar dēlu. Puika jūtas labi, jo viņu neviens nestrostē, un viņš pastāvīgi atrodas saziņā ar vienaudžiem.
Bet radās cita problēma. Apkārtējie sāka izplatīt tenkas par mūsu ģimeni. Viņi pļāpā, ka mēs esam pametuši bērnu, nosūtījuši viņu uz diennakts bērnudārzu, bet paši to slēpjam. Bet viņi nesaprot, ka tā bija vienīgā izeja. Ja būtu patīkamāki risinājumi, es tiem piekristu. Bet bija tikai iespēja ar piecu dienu bērnudārzu, un tā mēs arī rīkojāmies. Un nevienam nav tiesību mūs par to vainot, jo viņi nezina visu situāciju un nav bijuši mūsu “kurpēs”.