Es nonācu dīvainā situācijā. Pat nedomāju, ka kaut kāds varētu notikt manā dzīvē. Tagad es nezinu, kādu lēmumu pieņemt, lai tas būtu pareizs.
Es biju precējusies deviņus gadus, bet pēc vīra nāves kļuvu par atraitni. Ar manu dzīvesbiedru notika nelaime, kuras rezultātā iestājās nāve. Es paliku viena ar dēlu, kuram tolaik bija 8 gadi. Mācījāmies dzīvot divatā.
Pēc gada es sāku tikties ar kādu vīrieti. Šis cilvēks man šķita stabils, uzticams un atbildīgs. Mēs sagājām kopā, bet pēc tam oficiāli noslēdzām laulību.
Gadu vēlāk pie vīra ieradās bijusī dzīvesbiedre un atveda abu kopējo meitu. Mans vīrs Pāvels bija šokēts, viņam pat nebija aizdomu, ka viņam ir meita. Mazulītei tobrīd bija 3 gadi. Varēja pieprasīt DNS testu, bet tikai paskatoties uz meiteni vien, bija skaidrs, kas ir viņas tēvs. Tādi paši mati kā manam vīram, viņa deguns, piere un acis.
Bijusī dzīvesbiedre palūdza, lai meiteni kādu laiku padzīvotu pie mums. Viņai vajadzēja atrast darbu ārzemēs, kur viņai solīja labu vietu. Mēs ar vīru bijām samulsuši, bet piekritām viņas lūgumam.
Bijusī vīra cilvilsieva teica, ka viņa dosies strādāt uz gadu. Sākumā viņa zvanīja meitai, bet pamazām jebkāda saziņa aptrūka.
Trīs gadu vecumā bērniņš runāja ļoti slikti. Bija pamanāms, ka neviens viņai nav veltījis laiku, nav nodarbojies ar apmācību un izglītošanu.
Es pieradu pie mazulītes, no visas sirds pieķēros viņai. Sāka vest uz nodarbībām pie logopēda, iekārtoju bērnudārzā. Vīra meita sāka labi runāt. Mūsu Asja bija ļoti spējīga meitene. Mums bija vakara tradīcija – mācīties burtus kopā ar visu ģimeni. Meitene uzreiz uztvēra jebkuru informāciju.
Asjai izveidojās lieliskas attiecības ar manu dēlu. Viņi kopā spēlējās un devās pastaigāties ar suni. Meitene ir ļoti pieķērusies arī man, nepārtraukti seko man pa pēdām, apskauj.
Vienu dienu pēkšņi uz mūsu mājas sliekšņa parādījās viņas māte un pieprasīja Asju atpakaļ. Meitene no viņas nobijās un paslēpās mājoklī.
Es sapratu, ka mums nav tiesību uz meiteni. Saskaņā ar dokumentiem vīra bijusī civilsieva skaitās vientuļā māte. Tomēr mēs esam ļoti pieķērušies bērniņam un viņu mīlam no visas sirds.
Interneta lietotāji, lūdzu, dodiet padomu: ko mums iesākt?