Sargājiet mīlestību. Viņš neieredzēja savu sievu. Neieredzēja! Kopā viņi bija nodzīvojuši 15 gadus. Veselus 15 gadus viņš katru rītu viņu bija redzējis no rītiem, bet tikai pēdējā laikā viņu sāka kaitināt sievas paradumi. Īpaši viens: izstiept rokas, un vēl guļot gultā, teikt: ”Sveika, saulīt! Šodien būs jauka diena.”
It kā vienkārša frāze, bet viņas tievās rokas un miegainā seja izsauca viņā nepatiku. Viņa piecēlās, piegāja pie loga un pāris sekundes skatījās kaut kur tālumā. Pēc tam novilka naktskreklu un kaila iegāja vannas istabā. Agrāk, laulības sākumā, viņš apbrīnoja viņas augumu, viņas atbrīvotību, kas jau robežojās ar izvirtību.
Lai arī viņas ķermenis joprojām bija lieliskā formā, tā kailums izsauca viņā naidu. Vienreiz viņam gribējās pat pagrūst viņu, lai paātrinātu pamošanās procesu, bet viņš ar lielām mokām savaldījās un tikai rupji noteica: ”Pasteidzies, jau apnicis!” Viņa nesteidzās dzīvot, viņa zināja par vīra romānu, pazina meiteni, ar kuru viņas vīrs satikās jau gadus trīs. Bet laiks dziedēja patmīlības rētas un atstāja tikai skumjo ”nevajadzības” plīvuru. Viņa piedeva vīram agresiju, uzmanības trūkumu, centienus atkal piedzīvot jaunību. Bet neļāva traucēt sev dzīvot, jo izprata katras minūtes vērtību. Tā viņa dzīvoja kopš brīža, kad uzzināja, ka ir slima. Slimība viņu ēd un drīz uzvarēs.
Pirmā vēlēšanās bija – izstāstīt visiem par slimību. Visiem! lai mazinātu visu šo triecienu, sadalot to pa daļiņām uz visiem tuviniekiem. Pašu grūtāko dienu viņa pavadīja vienatnē ar tuvas nāves sajūtu, bet nākamajā pieņēma lēmumu – klusēt par visu. Viņas dzīve plūda prom, un ar katru dienu viņā attīstījās cilvēciska gudrība paredzēt. Viņš iegājis mīļākās mājā. Tur viss bija tik košs, silts, mīļš. Viņi tikās jau trīs gadus un visu šo laiku viņš viņu ļoti mīlēja. Viņš bija greizsirdīgs, pazemoja un pazemojās, un likās, ka bez mīļotās jaunā ķermeņa viņš nespēj elpot. Šodien viņš atnāca ar pieņemto lēmumu: šķirties. Kāpēc mocīt visus trīs, ja viņš nemīl sievu, pat vairāk – ienīst.
Tagad viņš varēs dzīvot laimīgi. Viņš centās atcerēties tās jūtas, kuras kādreiz izjuta pret sievu, bet nespēja. Viņam sāka likties, ka sieva viņu kaitinājusi jau no pašas pirmās iepazīšanās dienas. Viņš izņēma no maka sievas fotogrāfiju, un lai stiprinātu savu apņēmību šķirties, saplēsa to mazos gabaliņos. Tikšanās bija sarunāta restorānā.
Turpat, kur pirms sešiem mēnešiem atzīmēja 15 gadu kāzu jubileju. Viņa atbrauca pirmā. Viņš pirms tikšanās iebrauca mājās, kur ilgi meklēja dokumentus, kuri bija vajadzīgi laulības šķiršanai. nervozi viņš rakņājās pa atvilknēm, izmētājot saturu pa grīdu. Vienā viņš atrada tumši zilu, ar līmlentu aizlīmētu mapīti. Agrāk tādu viņš nebija redzējis. Viņš apsēdās uz grīdas un norāva līmlentu. Viņš bija sagatavojies ieraudzīt visu ko, pat kompromitējošas fotogrāfijas.
Bet tā vietā viņš ieraudzīja analīzes un izrakstus no medicīnas iestādēm. uz visām lapām bija bija sievas vārds un uzvārds. Slima – šis minējums nāca kā zibens spēriens. Viņš internetā ievadīja slimības diagnozi un uz ekrāna parādījās šausminoša frāze: ”No 6 līdz 18 mēnešiem.” Viņš apskatīja datumus: no izmeklējuma sākuma bija pagājis pusgads. Kas notika tālāk, to viņš slikti atcerējās…
Sieva viņu gaidīja apmēram 40 minūtes. Telefons klusēja. Viņa samaksāja rēķinu un izgāja ārā. Bija brīnišķīgs rudens – saule nekarsēja, bet sildīja dvēseli. ”Cik jauka ir dzīve, cik labi ir uz zemes, zem saules, pie meža.” Pirmo reizi pa visu slimošanas laiku viņu pārņēma žēlums pret sevi.
Viņai pietika spēka glabāt noslēpumu no vīra, radiniekiem, draudzenēm. Viņa centās atvieglot dzīvi visiem ar savas izpostītās dzīves cenu. Un no šī dzīves drīz vien paliks tikai atmiņas. Viņa gāja pa ielu un redzēja priecīgās cilvēku acis, tās priecājās par to, kas viss vēl priekšā – būs ziema, un pēc ziemas pavasaris… No šīm domām viņai kļuva sāpīgi. Viņai vairs nebūs lemts to izbaudīt.Aizvainojums viņā auga un izlauzās ārā ar nebeidzamu asaru straumi… п
Viņš mētājās pa istabu. Pirmo reizi dzīvē viņš fiziski izjuta, ka dzīve nav mūžīga. Viņš atcerējās, kādi viņi bija jaunībā, laiku, kad iepazinās un bija cerību pilni.
Bet tad taču viņš viņu mīlēja… Šīs pēdējās dienas viņš veltīja sievai visu savu uzmanību, bija ar viņu kopā visu laiku un bija laimīgs. Viņš baidījās, ka viņa aizies, viņš bija gatavs atdot savu dzīvību, lai tikai glābtu sievu. Ja kāds viņam būtu atgādinājis, ka vēl pirms mēneša viņš neieredzēja sievu un vēlējās šķirties, viņš atbildētu – tas nebiju es. Viņš redzēja, cik grūti viņai šķirties no dzīves, kā viņa pa naktīm raud, kad domāja, ka vīrs guļ. Viņš saprata, ka ir ļoti grūti zināt savu nāves stundu.
Viņš redzēja, kā viņa cīnījās par dzīvību, ķeroties pie vismazākās cerības. Viņa nomira pēc diviem mēnešiem. Ceļu no mājām līdz kapiem viņš noklāja ar ziediem. Viņš raudāja kā bērns, kad nolaida zārku, viņš novecoja par 1000 gadiem… Mājās viņš atrada zīmīti, kuru sieva bija rakstījusi uz Jauno gadu: ”Būt laimīgai ar viņu līdz mūža galam.” Saka ka vēlēšanās, kas uzrakstītas jaungada naktī, piepildās. Iespējams, ka tas tiešām tā ir, jo viņš pats bija vēlējies būt brīvam. Katrs saņēma to, ko bija vēlējies. Viņš histēriski iesmējās un saplēsa lapiņu…