Laicīgi aiziet. Aiziet mājās no aizraujošas ballītes, no viesiem bez mēra izjūtas, no nevajadzīgiem sakariem un sliktiem ieradumiem. Aiziet mājās, pat, ja neviens jūs tur negaida. Aiziet no depresijas un drūmām domām, no nomācošām atmiņām, no “mirušām” attiecībām, no cilvēkiem, kas jūs iznīcina vai cilvēka jums blakus.
Dodiet viņam un sev iespēju atrast to (bet varbūt arī sevi pašu), ar kuru būs labāk un mierīgāk tādā veidā, kāds mums vajadzīgs.Ja jūs nevarat pats to dot draugam, tad neatņemiet viņam iespēju to iegūt citās attiecībās un sevī pašā. Neskopojieties, neatņemiet citiem iespējas būt laimīgiem savā izpratnē, jo tev ir sava izpratne. Katrs no jums atrodas savā evolūcijas punktā, kustās savā ritmā, sūta signālus savā frekvencē, vibrē uz sava viļņa un gūst savu pieredzi. Ja jūs esiet ar kādu satikušies vienā frekvencē – jūs esat atraduši viens otru un dejojat kopā. Bet ja ir ilgstoša disonanse – tad iegūsiet nepieciešamo pieredzi, pasakiet viņam paldies par to. Un laikā aizejiet.
Negaidiet, līdz iedarbosies mehānisms, kurš jūs piespiedīs pieņemt lēmumu jums nelabvēlīgos apstākļos, kad jūsu dzīve tiks izmalta sabiedrisko tenku dzirnavās un būs jātaisnojas sabiedrības priekšā, lai gan sabiedrībai nav nekādas daļas gar jūsu patiesajiem dzīves motīviem, gar jūsu iztukšoto pacietību un ilgajiem mēģinājumiem kaut ko “saglabāt”, kaut ko “glābt”.
Aizejiet laikā, kamēr uz jūsu dzīves ķermeņa nav atstātas dziļas rētas, kamēr jūsu dvēsele nav saindēta ar rijīgo vainas izjūtas vīrusu – sajūta, kas neticami spēcīgi atgrūž no jūs no jūsu paša dzīves un no sevis. Aizejiet laikā, nededziniet rētas uz jūsu dzīves likteņa trauslās ādas. Un necentieties bojāt svešas dzīves ādu.
Vērtējiet savu dzīvi augstāk nekā citi vērtē jūsu dzīvi. Aizejiet laicīgi, ja kāds savu dzīvi vērtē augstāk par jūsējo, jo tu pirmām kārtām esi atbildīgs par savu dzīvi, un tikai pēc tam par kāda cita dzīvi. Neviens šajā pasaulē nav nācis tikai tādēļ, lai gultos uz upurēšanas altāra. Un dzīvība cilvēkam nav dota tādēļ, lai upurētu pašu dzīvi un spēju mīlēt.
Nav grūti sevi pazaudēt, nav grūti sevi izšķīdināt kādā citā, kāda cita dzīvē, cita pasaulē, cita realitātē. Nav grūti pat to pieprasīt un gribēt.
Atrast sevi ir grūti. Tikai mēs paši varam noteikt, cik lielā mērā pieļaut sevis izmantošanu. Jo, veltīgi upurējot sevi, virs mūsu pašu noteiktās robežas, mēs automātiski kaut ko atņemam sev ( varbūt pat arī kādam, kuram tiešām tas vajadzīgs), vai arī kādā dzīves posmā mums nedaudz pietrūks spēka, tieši šī lieki iztērētā mazumiņa.
Jebkuras attiecības ir auglīgas, ja tajās ir apmaiņa, sadarbība, atdeve.Tā ir pāru deja. Ja esat sākuši viens otram kāpt uz kājām līdz asinīm tās nomīdījuši, tad šī deja ir jāpārtrauc un pēc rētu sadziedēšanas jāsāk jauna, skaista deja, iespējams, ka ar citu partneri. Tā tas ir visās attiecībās – ģimenes, darba, partneru.
Mācieties laikā aiziet gan no jau izveidojušās situācijas, gan vispār no situāciju un apstākļu veidošanās savā dzīvē. Jūs vienmēr jutīsiet šo brīdi: uzticieties sev, nepierunājiet sevi, nemāniet sevi un nemāniet citus.
Nav sliktu cilvēku, lai kā mums gribētos strīdēties par šo jautājumu. Ir cilvēki, kuri atšķiras no mums. Un īstā jēga slēpjas zem sakrālā vārda – dzīve.
Mums nav zināms, bet tā piepilda absolūti visu, iekšēji un ārēji, gan mūsu saprašanas robežās, gan ārpus tām, gan dzīvus, gan nedzīvus. Un nav citas atbildības, kā tikai savā priekšā un drauga priekšā, bet galvenokārt – savā priekšā.
Viss, kas notiek mūsu dzīvē, viss, kas notiek ap mums un tālajās Galapagu salās, notiek tikai ar mūsu atļauju. Mēs atļāvām mūsu dzīvei būt tādai, kāda tā ir, mēs iedarbinājām šo pārmaiņu mehānismu, mēs noņēmām sviru no atsperes un tā atbrīvojās ar visu savu saspiesto enerģiju un tagad raustās konvulsijās brīvi haotiskā lidojumā.Mēs ļāvām dominēt dzīves pelēkajām krāsām, mēs ļāvām sev baidīties no visa, mēs ļāvām sev būt neiederīgiem savā dzīvē.
Palūkojies, varbūt tieši tagad ir īstais brīdis aiziet no tā. Neticami grūti ir pamest visu izdzīvoto un aiziet. Bet aiziet laicīgi ir vienkārši nepieciešams. Skaidrojieties savā iekšējā bezgalībā tik. cik jums nepieciešams, bet – aizejiet laikā.
Aizejiet laikā no citu viedokļiem un uzskatiem, paskatieties uz sevi. Kur ir jūsu atbalsta punkts? Tikai tā jūs varat pagriezt visu pasauli. Nemeklējiet to citos vai citā. Atklāšu jums noslēpumu – tur tā nav! Tāpat kā nav laimes citur, ja tās nav jūsos.
Aizejiet laicīgi no uzmācīgām ilūzijām un uzmācīgām bailēm, bet turpiniet sapņot, turpiniet censties, turpiniet mēģināt! Nebaidieties kļūdīties – tas tikai norāda, ka mēģinājāt. Nebaidieties no citu cilvēk reakcijas, jūs vienalga nevarat to uzminēt par visiem 100 %, kamēr nebūsiet iecerēto izdarījis, un ja izdosies – tad bailes ir bezjēdzīgas. Bet jums būs iespēja laikā aiziet. Jā, aiziet un turpināt iet uz priekšu.
Mēs saprotam, kad mums nav kaut kā, ko mums gribētos, bet mums neiedeva, kad mēs gaidījām. Bet mēs nekad neiedomājamies par to, no kā mūs pasargāja ar vēlamā neiedošanu tagad.
Patiesība ir vienkārša: viss notiek savā laikā, pat brīnumi. Tāpēc paši aizejiet laikā un nevienu neturiet. Ja jūs kavējaties, tad dzīves scenārijs tiek pārrakstīts arī citiem cilvēkiem.