Bet man radās interese uzzināt, ko atbildēs mans vīrs. Pajautāju. Neatraujoties no avīzes, viņš sacīja: “Bērnu. Visi glābs bērnu. Viņš ir neaizsargāts un … labi, es nezinu, es glābšu visus, bet, ja var tikai vienu, tad bērnu.” Es viņam pastāstīju, kāds bija Sokrata viedoklis. Viņš nolika avīzi. Visu vakaru mēs apspriedām šo jautājumu. Tas izrādījās nereāli grūts.
No rīta abi devāmies uz darbu, bērni – uz skolu un bērnudārzu. Man bija saspringta diena, par Sokratu pat neatcerējos. Bet vakarā par viņu atgādināja vīrs: “Es domāju, ka šodien darbā mani nolinčos. Pusdienu pārtraukumā es sāku runāt par Sokratu, uzdevu jautājumu kolēģiem. Atbildes bija viennozīmīgas. Es pastāstīju, ka arī pats sākumā atbildēju, ka glābtu bērnu, bet no rīta pārdomāju. Sokrats mani pārliecināja ar saviem argumentiem”.
Pēc vīra stāstītā, visi darbabiedri pārtrauca ēst, sāka klaigāt un strīdēties, zvanīja draugiem, iesaistījās pat kolēģi no citām nodaļām. Visbeidzot tika sazvanītas pat grāmatvedības darbinieces – arī viņas visas vienā balsī bļāva uz mani: “Vai tu esi prātu izkūkojis? Sievu var nomainīt pret citu. Bērns ir tavas asinis!” Glābiņš atnāca priekšnieka veidolā. Viņš bija ieraudzījis, ka darba laikā neviena nav uz vietas un skrējis meklēt savus pakļautos. Tā šis nesankcionētais “mītiņš” tikai izklīdināts.
Vīrs atgriezās pie sava darbā galda un blakus ieraudzīja sēžam kolēģi, kas jau bija pensijā, bet turpināja strādāt algotu darbu. Viņš trakajā vārdu apmaiņā nepiedalījās, jo darbaholisma dēļ bija nokavējis pusdienas. Turklāt sirmgalvis bija vājdzirdīgs, darbā ar citiem īsti nesazinājās.
“Par ko visi tā auroja? Vai prēmiju izmaksa atcelta?” prasīja večuks.
“Nē, mums izraisījās filozofisks disputs,” atbildēja mans vīrs un uzdeva strīdīgo jautājumu arī vecajam kungam. Viņš, starp citu, ir ģimenes cilvēks: ar sievu kopā jau četrdesmit gadus, izaudzinājis trīs dēlus, katram no viņiem savām rokām uzbūvējis māju, viņam ir pieci mazbērni.
Vecais vīrs kļuva domīgs: “Un ko, visi teica, ka izvēlētos glābt bērnu? Bet es izvēlētos savu sieviņu! Bērni ir tikai viesi ģimenē, viņi izaug un aizlido no ligzdas. Jā, viņi mani mīl, nāk ciemos. Jā, tikai katram ir sava dzīve. Bet mana sieviņa būs ar mani arī tad, kad gulēšu uz nāves gultas”.
Šī sirmā vīra viedums mani šokēja. Dziļi aizdomājos. Varbūt tāpēc šķiras tik daudzi pāri, ka mēs nepareizi izprotam, kas ir ģimene? Varbūt viss nav jāziedo tikai bērniem, nav jādzīvo tikai viņu labā? Varbūt visi būs laimīgi tikai tad, kad abi vecāki viens otru vērtēs augstāk par visu?
Lūk, cik daudz retorisku jautājumu šajā neparastajā stāstā! Varbūt mēģināsi uz tiem atbildēt? Priecāsimies, ja saņemsim tavas atsauksmes!