Viņi bija satriekti. Pāris nebija pārliecināts, ka spēs to pārdzīvot. Bet vienā jaukā dienā Ennija kaut ko izdomāja. Voltam tas diezgan ilgi nebija pieņemams.
Pamazām viņš pieņēma šo domu. Iespējams, ka viņiem varētu būt bērni, lai gan viss nebija tā, kā plānots.
Viņi nolēma mēģināt un drīz atrada – jaunu meiteni, kura meklēja ģimeni, kas vēlētos adoptēt viņas vēl nedzimušo bērnu. Viņi noorganizēja tikšanos un ar nepacietību gaidīja tikšanās dienu. Viņiem bija daudz jautājumu un rūpju – vai viņi spēs iemīlēt bērnu, kurš bioloģiski nebūs viņu bērns? Vai māte piekritīs, ka viņi adoptē bērnu? Kas būs tālāk?
Beidzot pienāca tikšanās diena. Volts devās pie durvīm, lai tās atvērtu. Kā tas iespējams? Atnākusī sieviete izskatījās tieši kā meitene no vīzijas! Viņa šaubas un bailes izgaisa.
Bija vēl viena neticama sakritība. Bērna īstā māte bija izdomājusi mazulītei vārdu un cerēja, ka adoptētāji to saglabās. Šis vārds bija … Hloja.
No saviļņojuma Ennija un Volts apraudājās.
Viņi iepatikās viens otram un jaunā sieviete piekrita atdot viņiem bērnu pēc piedzimšanas. Tā tika likts sākums vēl stiprākai un mīlošākai ģimenei.
Pēc vairākiem gadiem viņi adoptēja vēl vienu mazulīti – Naomi. Kāds pārsteidzošs veids izbaudīt ”dzīves ciklu”, lai sasniegtu to, par ko bija sapņojuši bērnībā! Un viņi panāca savu! Arī bērniem tas nāca par labu – bez šī pāra viņu dzīvē daudz kas pietrūktu!