Šodien internetā nejauši uzdūros interesantam stāstam, ko bija publicējusi kāda sieviete, lai padalītos savā pieredzē par atpūtu pludmalē pie jūras. Viņa rakstīja, ka daži atpūtnieki viņu esot nosaukuši par ubadzi – tas viss vien tāpēc, ka sievietes ģimenes locekļi – visi sportiski un bez liekā svara – nebija paņēmuši līdzi tikpat kā neko ēdamu.
Patiešām, ir ļaudis, kas uzskata – ja cilvēks neapēd papildu kotleti, tad viņš ir ubags.
”Kāpēc šie ubagi brauc uz jūrmalu, ja viņiem nav naudas pat ēdienam,” purpinājusi kāda tukla kundze.
Stāstot par pludmalē redzēto, sieviete raksta, ka tur pamanījusi kādu desmitgadīgu pārbarotu puiku, kurš tikai ar grūtībām spējis piecelties, bet māte stūmusi viņam mutē milzīgu karbonādes gabalu un ielējusi saldinātu gāzēto dzērienu lielā glāzē. Arī pati mamma bijusi tik ražena miesās, ka apskaut viņu nebūtu iespējams.
Vēl sieviete savā komentārā norādīja: “Paskatījos savas skolas bildes – no 30 bērniem tikai viena meitene bija apaļīga. Bet paskatoties uz savas meitas klases fotogrāfiju, secināju, ka no 30 bērniem vairāk nekā 20 ir liekais svars, un redzams, ka vismaz trīs bērni ir pārbaroti”.
Lai ko arī kāds neteiktu, bet mūsu dzīve ir uzlabojusies un vienkāršojusies. Uz lielveikalu, kas atrodas piecu minūšu gājiena attālumā, braucam ar automašīnu, bērni visu dienu pavada pie datoriem. Mēs maz kustamies, paši savus kartupeļus nestādām un attiecīgi arī nerokam un vairs neēdam.
Ātrās maltītes ir kļuvušas par gardāko ēdienu bērniem un daudzi vēlas šādi palutināt savas atvases. Daudzi no mums jau ir aizmirsuši, kā gatavot zupas.
Un mēs, draugi, kļūstam resni, lai gan negribam to atzīt!
Bet kāds cits raksta komentētājs dalās savā pieredzē:
Septītajā klasē biju resnākais zēns pagalmā un klasē, jo mamma gandrīz katru dienu gatavoja pankūkas un bulciņas, kas man ļoti garšoja. Bet jau devītajā klasē bez manis nenotika nevienas sporta sacensības. Es varēju pievilkties vairāk nekā 30 reižu un uzrāpties pa virvi tikai ar roku palīdzību. Un man to izdevās sasniegt tikai gada laikā!
Es neēdu mazāk, nē! Es vienkārši uzsāku treniņus šķēršļu joslā, kas atradās skolas pagalmā, un man patika tur pavadīt katru brīvu brīdi.
Man šobrīd ir 48 gadi. Man joprojām patīk gardi paēst. Taču kopš 40 gadu vecuma es ievēroju diētu divas reizes gadā un ikdienā veicu vienkāršus fizskos vingrinājumus. Galu galā citādi nav iespējams.
Mans vecākais brālis tagad sver vairāk nekā 120 kilogramu! Bet pēc ilgstošas slimības es stundu sāku nodarboties ar rīta vingrošanu. Jo es gribu dzīvot! Spiediens normalizējās, svars saruka un spēks atgriezās rokās un kājās.
Paskat, mūsu kaimiņienei bija vīrs vesels kā rutks, un skat, pēkšņi nomira, dzirdēju kādu sievieti sakām.
Bet ir tikai viens bet – viņš nebija vesels, bet gan pārbarots. Pārmērīgais tauku daudzums izraisīja slimības. Tas ir jāsaprot!
Un nevajag “piebāzt” bērnus ar pārtiku! Padomājiet par viņa veselību, un kamēr nav par vēlu, mudiniet izdarīt pareizo izvēli attiecībā uz ēšanu un fiziskajām aktivitātēm.