Manā dzīvē izveidojās, maigi sakot, ne īpaši patīkama situācija. Mana nu jau šķirtā vīra māte mani vienmēr ir atbalstījusi, bet, tiklīdz es iesniedzu prasību par uzturlīdzekļu piedziņu, viss krasi mainījās. It kā viņa būtu nomainīta. Sieviete nostājās sava dēla pusē un iebilda pret to, ka viņš maksā uzturlīdzekļus par mūsu abiem bērniem. Tāpēc es viņai teicu, lai izvācas no mana dzīvokļa, atklāja mana darba kolēģe Valērija.
Kad viņa izstāstīja savas nedienas, sākumā neviena no mums, darbabiedrenēm, nespēja tam noticēt. Viņa taču vienmēr par savu vīramāti runāja kā par draudzeni vai pat māti!
Vīramāte allaž palīdzēja Valērijai grūtībās, pat tad, kad sieviete jau bija izšķīrusies no viņas dēla. Tomēr viss agri vai vēlu beidzas.
Valērija bija precējusies desmit gadus. Bet pēc šiem šķietami laimīgas ģimenes dzīves gadiem vīrs pēkšņi paziņoja, ka ir saticis savu sapņu sievieti, kurā neprātīgi iemīlējies.
Bet laulību, kurā viņš bija ar Valēriju, vīrietis tagad uzskata par kļūdu. Un tas nekas, ka tās laikā pārim piedzima divi bērni. Galvenais, ka beidzot viņš jutās patiesi laimīgs. Tomēr tagad stāsts nav par Valērijas bijušo dzīvesbiedru, bet gan par viņa māti.
Vīramāte arī šķiršanās procesa laikā visiem spēkiem atbalstīja vedeklu un mazbērnus. Kad Valērija bija darbā, vīramāte pieskatīja mazbērnus.
Viņa pat pārcēlās uz vedeklas dzīvokli, bet savējo vienistabas mājokli izīrēja. Omīte vadāja vecāko puiku uz skolu, bet jaunāko – uz bērnudārzu. Tas viss ilga līdz brīdim, kad Valērija nolēma iesniegt tiesā prasību par uzturlīdzekļu piedziņu.
Bet viņa to izdarīja tāpēc, ka bijušais vīrs bija pārtraucis finansiāli palīdzēt bērniem. Viņš aizbildinājās ar to, jaunā sieva ir bērniņa gaidībās un nauda esot vajadzīga viņiem pašiem. Bet – ja Valērija pieprasīšot uzturlīdzekļus, tad tik un tā neko nedabūšot.
Lieta tāda, ka bijušais dzīvesbiedrs oficiāli nestrādā. Un viņš apgalvo, ka neviens nevarēšot pierādīt to, ka patiesībā viņam ir savs bizness.
Bet Valērija tomēr iesniedza prasību. Tiesvedība bija ilga. Sākumā vīramāte neko neteica un turpināja palīdzēt Valērijai. Tomēr pēc kāda laika viņa “uzbrauca” vedeklai:
“Kāpēc tu iesniedzi prasību par uzturlīdzekļu piedziņu? Varējāt taču vienoties mutiski – mans dēls jebkurā gadījumā palīdzētu bērniem. Tu saproti, ka viņam tagad ir cita ģimene un drīz piedzims mazulis? Viņiem tagad vajag līdzekļus. Tu vispirms padomā. Ja saņemsi šo naudu, vai tas ļaus tev justies labāk?”
Kādu laiku viss turpinājās tādā pašā garā. Reiz Valērija neizturēja un pārtrauca vīramāti, kad tā atkal ķērās pie uzturlīdzekļu jautājumu iztirzāšanas.
“Tu dzīvo manā mājā un atļaujies ar mani tā runāt. Es pieprasu, lai tu pārvācies atpakaļ uz savu dzīvokli. Kaut kā tev pēdējā laikā pārlieku kļuvis žēl sava dēla. Ak, viņš nabaga nelaimīgais cietējs. Paldies, ka palīdzēji rūpēties bērniem. Tagad varu tikt galā pati. Man apnikušas tavas vaimanas. Runājot par uzturlīdzekļiem… cik tiesa uzliks par pienākumu maksāt – viss tiks bērniem. Tātad – tev ir nedēļa laika, lai sapakotu mantas un izvāktos,” noskaldīja Valērija.
Pēc dažām dienām bijusī vīramāte izvācās no Valērijas mitekļa. Bet pārvācās ne jau uz savu, bet gan uz dēla dzīvokli. Droši vien tagad tur palīdzēs pieskatīt bērnus.