Klusi iegāju ēkā. Bet tur viss bija savās vietās, izņemot to, ka uz gultas bija sega, kuru neizmantoju – es to glabāju skapja zemākajā plauktā, bet uz galda bija krūze. Es taču traukus vienmēr aiz sevis novācu. Sapratu, ka kaut kas te nav tīrs.
Pirmās bailes pārgāja, bet to vietā nāca sašutums. Kurš gan te ir saimniekojis un ar kādām tiesībām no manas krūzes dzēris?
Paskatījos ārā pa logu un piepeši ieraudzīju aiz mājas sēžam nepazīstamu puiku, kurš kurināja ugunskuru, acīmredzot, lai sasildītos, vēršot savas mazās rociņas tieši pret uguni. Nu, lūk, šis tad nu bija mans nelūgtais viesis, kas te saimniekoja manas prombūtnes laikā!
Izgāju no mājas un ieklepojos, vēroju reakciju.
“Huligāns” satrūkās, izskatījās nobijies, bet nebēga, tieši otrādi, devās tieši pie manis:
– Piedodiet man, es te kādu laiku dzīvoju.
Kluss un mīlīgs puisēns, mani uzreiz pārņēma žēlums.
– Un cik ilgi tu jau šeit saimnieko? Tev vispār ir ko ēst?
– Tikai divas dienas. Man bija maz ēdamā. Ja vēlaties maizīti, man vēl ir atlicis kāds gabaliņš.
Zēns lepni pastiepa iesmu, uz kura bija uzsprausta baltmaizes šķēle. Tas kūpēja, un malas bija nedaudz apdegušas.
– Kā tevi sauc, mazais? Un kā tu šeit nokļuvi?
– Mani sauc Roberts. Mamma un patēvs mani izdzina no mājas. Viņi pastāvīgi strīdas, es nevēlos ar viņiem dzīvot, tāpēc aizgāju.
– Laikam jau viss ciems tevi meklē, mamma droši vien ir sacēlusi visus kājās?
– Nemeklē, viss ir kā parasti, un šī nav pirmā reize, kad es aizeju no mājām. Dažreiz es nedēļām ilgi nebiju mājās, bet neviens to pat nepamanīja. Atgriezos tikai tad, kad šausmīgi gribējās ēst, bet neviens nepriecājās par manu pārnākšanu.
Izrādījās, ka zēns nemaz nav no mūsu ciema. Parasts banāls, bet skumjš scenārijs. Māte bez darba, patēvi mainās kā cimdi – viens par otru trakāks, ēdiens mājās parādās reti, bet alkoholisms un vardarbība zeļ un plaukst.
Pēc šāda stāsta sirds man sažņaudzās no sāpēm, un es domāju, kā puisēnam palīdzēt. Protams, es atvēlēju viņam gultu savā miteklī un pabaroju, bet visu nakti nevarēju aizmigt, jo galvā grozījās dažādas domas
. No rīta atcerējos par vienu senu paziņu, kurai bija labs amats valsts struktūrās. Nolēmu piezvanīt – ja viņa palīdzēt nevarēs, tad, iespējams, vismaz pastāstīs, kur vērsties.
Telefonsarunā šī sieviete man apliecināja, ka var palīdzēt manā situācijā, un apsolīja, ka pārņems kontroli saistībā ar puisēna tālāko likteni. Protams, man nācās staigāt pa dažādām institūcijām, vākt dokumentus, bet pēc pāris nedēļām kļuvu par Roberta likumīgo aizbildni.
Viņš neticēja savai veiksmei, bet zēna māte, starp citu, nekad vairs nav izrādījusi interesi par savu dēlu.
Tā nu mēs tagad, kā mazdēls un vecmāmiņa, ziemā dzīvojam dzīvoklī, bet pārējo laiku – laukos. Drīz Roberts sāks skolas gaitas.
Esmu pārliecināta, ka puika labi mācīsies, jo viņš jau tagad teicami raksta, lasa, risina matemātikas uzdevumus un pat zīmē! Un kā viņš zīmē – īsts mākslinieks!