Sveiki dārgie lasītāji. Šodien vēlos jums pastāstīt kādu notikumu, kas manā dvēselē ir atstājis nepatīkamu pēcgaršu. Izrādās, ir tādi cilvēki, kuri var nosaukt savu mammu par vecu un nedot viņai iespēju būt laimīgai savā vecumā.
Bet tagad visu no sākuma. Stāsta galveno varoni sauc Valentīna, viņai ir 56 gadi. Pagājušajā gadā viņa izšķīrās no vīra. Bijušie dzīvesdraugi pārdeva kopējo dzīvokli un nekavējoties sadalīja naudu.
Par savu naudas daļu sieviete iegādājās vienistabas dzīvokli. Bet viņas bijušais vīrs nolēma tērēt savu naudu savam priekam un dzīvo kopā ar brāli. Taču Valentīnai viņa gaitas vairs nerūp. Kopdzīve ar bijušo nebija salda, sieviete daudz cieta viņa rīcības dēļ.
Taču nesen Valentīnai sociālajos tīklos atrakstīja viņas pirmā mīlestība Pāvels. Viņš pirms vairākiem gadiem bija zaudējis sievu, un, uzzinot, ka Valentīna ir šķīrusies, nolēma viņai uzrakstīt, satikties, parunāties.
– Atbrauc pie manis, kāpēc gan ne? rakstīja sieviete. Pāvels dzīvo citā pilsētā un ieradās pēc pāris dienām.
Abi satikās parkā, vīrietis Valentīnai uzdāvināja viņas mīļāko ziedu pušķi – margrietiņas.
Viņi pavadīja laiku gluži kā pusaudži, pastaigājoties, runājot, ēdot saldējumu.
Bet pēkšņi laiks nomācās un izskatījās, ka būs lietus, tāpēc Pāvels piedāvāja Valentīnai šādu iespēju:
– Iesim uz kafejnīcu, lai tu nesaaukstētos. Es tevi pabarošu, ja esi izsalkusi. Atceros, kā tev vienmēr garšoja kāpostu tīteņi ar skābo krējumu.
Šie vārdi aizkustināja Valentīnu līdz dvēseles dziļumiem, viņai gribējās raudāt no laimes. Galu galā viņas bijušais vīrs nekad kopdzīves laikā nebija interesējies par to, kā viņa jūtas un vai grib ēst. Arī ziedus viņš sievai uzdāvināja tikai vienreiz mūžā, turklāt tādus, kas viņai nepatīk.
Kafejnīcā Pāvels sacīja, ka Valentīna var izvēlēties jebko, kas iekļauts ēdienkartē. Romantiskā vakara beigās Pāvels piedāvāja dzīvot kopā.
Viņš atzinās, ka visu mūžu esot mīlējis tikai Valentīnu, taču nav gribējis lauzties viņas personīgajā dzīvē, jo viņa bija izdarījusi savu izvēli. Bet savu sievu Pāvels vienmēr novērtēja un cienīja.
Vīrietis piedāvāja Valentīnai dzīvot savā divistabu dzīvoklī, bet viņas vienistabu mitekli izīrēt un par šo naudu palīdzēt bērniem. Bet viņi paši varēs dzīvot bez rūpēm.
Priekšlikums bija patiešām brīnišķīgs, Valentīna visu mūžu bija sapņojusi dzirdēt šos vārdus. Bet viņa teica Pāvelam, ka nepieciešams laiks pārdomām.
Par notikušo sieviete pastāstīja savai meitai, kura sāka smieties un sacīja:
Tu jau esi veca. Kāda laulība? Un kurš mums palīdzēs? Vai esi par mums padomājusi?
– Bet es taču jums došu naudu, ko saņemšu no dzīvokļa izīrēšanas. Jā, un jūs varēsiet braukt pie manis ciemos, pauda sieviete.
Meitai tas nešķita labs risinājums, viņa apvainojās un devās prom.
Protams, Valentīna vēlas pārcelties pie sava sirdsāķīša. Galu galā tikai kopā ar viņu viņa beidzot jūtas laimīga un novērtēta.
Bet kā tu rīkotos mūsu stāsta varones vietā? Kā tu uzskati – vai pēc 50 gadiem cilvēkam ir tiesības uz personīgo dzīvi?