Puisis izdzina meiteni pēc tam, kad saprata, ka viņa viņam nepatīk un bija apnikusi.
Māte nevarēja meitai piedot, un tāpēc nevēlējās, lai viņa nāk mājās.
Tāpēc sākumā viņai nekas cits neatlika kā palikt pie draugiem, līdz palika kauns un sāka dzīvot vienkārši ārā.
Es klausījos viņas stāstu un man bija grūti noticēt. Es piedāvāju viņai palīdzēt – izmetām vecās drēbes, viņa nomazgājās, iztīrīja zobus, nogriezām viņai īsākus matus, es iedevu naudu un dažas drēbes.
Meiteni aizkustināja saņemtā palīdzība. Lai būtu sirdsmiers, piezvanīju draugiem, izskaidroju situāciju, un kopā īrējām viņai istabu kopmītnēs. Turklāt palīdzējām viņai dabūt apkopējas darbu tirdzniecības centrā.
Viņa bija tik priecīga, ka viņai bija šāda palīdzība. Protams, man arī patika.
Es uztraucos, jo sakari bija pazuduši uz ilgu laiku, bet es viņu atkal nejauši satiku veikalā. Šoreiz viņa kad mani ieraudzīja viņa sāka spiegt no laimes. Mēs samīļojām viens otru un nedaudz parunājāmies.
Viņai klājas labi, un viņai ir jau puisis, pati jau strādā par kasieri. Mēs nākamnedēļ dosimies uz teātri, un viņa pati nopirka biļetes. Viņa ļoti vēlas mums pateikties.
Šī stāsta galvenā būtība ir tāda, ka, ja jūs darāt labas lietas citiem, jūs vēlāk saņemsit divtik. Cilvēkiem, kuriem ir grūtības, mums ir jāpiedāvā sava palīdzība. Katram ir savs stāsts, un, pieliekot nelielu piepūli no visiem, mēs varam ievērojami mainīt citu cilvēku dzīvi.