Mēs ar manām draudzenēm draudzīgi dzīvojām 15 gadus. Iepazināmies universitātē un draudzējāmies kopš pirmā kursa. Es domāju, ka viņas ir mani paši tuvākie cilvēki.
Reiz man pazvanīja draudzenes un sacīja, ka sēž kafejnīcā un piedāvāja arī man viņām pievienoties.
Es nedaudz padomāju, bet piekritu. Nepaspēju nolikt telefonu, kā izdzirdēju viņu sarunu. Viņas kopā mani apsprieda. Sacīja, ka manas kleitas ir ļoti vecmodīgas, ka mans grims ir kā vecai tantei, un, ka man laiks mainīt apģērbu un stilu.
Otra sacīja, ka nevajadzēja mani aicināt. Bet pirmā atbildēja, ka bija spiesta man piezvanīt un pasaukt, jo viņai manis žēl. Es noliku klausuli un sāku raudāt.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk