Uzreiz atcerējos visus drausmīgos ārstu vārdus, tāpēc pamazām atvadījos no dzīves. Galu galā mana “veselība un anamnēze” liedza man atkal būt stāvoklī.
Es devos uz sieviešu konsultāciju, lai stātos grūtnieču uzskaitē bet man bija milzīgs kauns. Jo galu galā es nebiju klausījusi ārstiem, nebiju nogaidījusi piecus gadus, kā mediķi man ieteica. Turklāt rīkojos pretrunā ar veselo saprātu un sabiedrības normām, un paliku stāvoklī uzreiz pēc otrā bērna piedzimšanas.
Tolaik mēdza teikt: “Kauns un negods!”
Un man patiešām bija kauns. Tik spēcīgi manā prātā rosījās sabiedrības uzspiestais viedoklis par daudzbērnu ģimenēm un sievietēm, kas mūžīgi ir gaidībās.
Es atcerējos, kā manu māti lamāja vecmāmiņa par to, ka viņa dzemdēja vienu bērnu pēc otra. Turklāt apsaukāja viņu par sivēnmāti.
Ilgu laiku es centos pēc iespējas ilgāk slēpt savu grūtniecību no visiem, bet pēc tam centos pēc iespējas mazāk parādīties sabiedrībā.
Es devos uz sieviešu konsultāciju, kad biju stāvoklī apmēram 30 nedēļas. Ārsti bija pārsteigti par manu dzīvesparu un vitalitāti, bet vēl vairāk viņi izbrīnījās pēc tam, kad es nodevu analīzes un izgāju pārbaudes. No iespaidīgās anamnēzes un sarežģījumiem pēc pēdējām dzemdībām nekas nebija palicis pāri. Pat hronisks pielonefrīts bija pazudis un nieru problēmas vairs netraucēja. Grūtniecība bija visvieglākā salīdzinājumā ar iepriekšējām. Tikko piedzima bērns, man vienkārši nebija laika ieklausīties sevī un ciest.
Lūk, tā notiek. Tagad nožēloju tikai to, ka mans gļēvums neļāva izbaudīt grūtniecību, bet, tieši otrādi, es centos visu slēpt. Tagad es to ļoti nožēloju. Tieši trešā grūtniecība mani rosināja uz dziļām pārdomām par dzīvi un es kļuvu nobriedušāka kā personība.
Bet ko tu domā par šo stāstu un tā varoni? Vai, tavuprāt, daudzbērnu ģimenes ir apsveicama parādība? Priecāsimies, ja dalīsies savā pieredzē!