Sākums Ģimene Es nevēlos, lai tu brauktu pie manis, mammu. Labāk uz pāris gadiem aizmirsti, kur es dzīvoju – tāds lūk, dēla vēstījums

Es nevēlos, lai tu brauktu pie manis, mammu. Labāk uz pāris gadiem aizmirsti, kur es dzīvoju – tāds lūk, dēla vēstījums

- freetime.lv
866 Skatījumi

Dažiem cilvēkiem ir ieradums ierasties pie kāda ciemos un paņemt visu, ko vēlas. Es nekad neesmu sapratusi, no kādiem apsvērumiem šie cilvēki rīkojas.

Mūsu ģimenē manai vīramātei ir līdzīgs slikts ieradums. Viņa ņem mūsu mantas nevis sev, bet, lai iedotu savai jaunākajai māsai. Vīramāte dzīvo ar šo sievieti vienā mājā, viņām ir milzīga vecuma starpība. Vīramāte ir izaudzinājusi savu jaunāko meitu. Mans vīrs ir tikai piecus gadus jaunāks par manu tanti.

Mantas, ko vīramāte paņēma no mūsu mājas, bija ļoti dažādas. Matu balzams, gaļa no saldētavas, matu taisnotājs, jauns, nesen pirkts. Kad pamanīju, ka ierastajā vietā nav pat gludekļa, uzreiz zvanīju vīramātei.

Izrādījās, ka tieši viņa šo priekšmetu aiznesusi no mūsu dzīvesvietas. Jo vīra māsai
gludeklis esot sabojājies, tāpēc viņa nolēmusi to paņemt, jo mēs taču varot nopirkt jaunu gludekli. Viņa man to pavēstīaj pa tālruni un uzreiz nolika klausuli. Acīmredzot, lai es nesāktu ar viņu strīdēties.

Mēs ar vīru drīz svinēsim kāzu gadadienu. Esam kopā jau piecus gadus. Par godu šim notikumam mēs nolēmām doties uz restorānu. Man ir skaista kleita, bet tai nebija piemērotu apavu. Tāpēc es nopirku sev jaunas kurpes. Ļoti skaistas, melnas. Tās man lieliski derēja. Biju ļoti priecīga, noliku pirkumu skapī, lai tas mierīgi gaida īsto gadījumu.

Līdz svētkiem bija palikusi apmēram nedēļa. Aizkavējos darbā, nevarēju izņemt bērnu no bērnudārza. Piezvanīju vīram – izrādījās, ka arī viņam nav laika. Viņš lūdza ,lai viņa māte atvestu mājās mazmeitu. Viņa arī aizgājai meitiņai pakaļ. Es nezināju, ka vīramāte būs mūsu dzīvoklī. Vīrs man tikai vēlāk pateica, ka viņš ar nolūku neko neesot teicis, lai es nesatrauktos.

Tajā dienā atnācu no darba ļoti vēlu. Novilku apavus un ieliku tos skapī. Un tad es sapratu, ka kaut kā pietrūkst. Jauno kurpju vairs nav!

Uzreiz metos pie vīra ar jautājumiem. Viņš pat nezināja par kādiem apaviem es runāju. Pēc viņa domām, man ir pārāk daudz kurpju, lai tās visus atcerētos.

Tad viņš man atzinās, ka bērnu mājās atvedusi vīramāte. Es uzreiz visu sapratu un piezvanīju viņai, lai pajautātu, kur palika manas kurpes.

Vīramāte godīgi atzinās, ka paņēmusi tās un atdevusi savai māsai. No sērijas – man taču nevajagot tik daudz apavu, bet nekas briesmīgs nenotikšot, ja viņa manas jaunās kurpes uzšķiņkos savai māsai!

“Bet es nevaru tās vairs atdot. Tām ir salauzti papēži. Nopērc sev jaunas kurpes, nav taču nekas traks,” paziņoja vīramāte.

Un tad viņa nolika klausuli, lai vairs nesniegtu nekādus paskaidrojumus. Es vienkārši sēdēju un dusmojos, nevarēdama neko citu šajā situācijā darīt.

Vīrs paraustīja plecus un teica, ka mēs vienkārši nopirksim man jaunas kurpes, jo mēs to varam atļauties. Nekas traks, nekādu problēmu. Kā vienmēr, kad viņa māte kaut ko piesavinās no mūsu dzīvokļa. Viņš nekad to neuzskatīja par lielu problēmu.

Kad devāmies uz veikalu, es apzināti izvēlējos dārgākās kurpes, lai viņš nelabprāt izdabātu mātei.

Apavi bija skaisti, daudz labāki par tiem, kuras nofenderēja mana vīramāte. Bet tie arī maksāja krietni vairāk. Par šo naudu mēs varētu nopirkt jaunu datoru. Man nekad nav bijuši tik dārgi apavi. Bet mēs taču to varam atļauties, vai ne?

Mans vīrs bija ļoti dusmīgs, bet galu galā viņam vajadzēja nākt man pretim. Viņš taču pats teica, ka noteikti nopirks man jaunas kurpes. Turklāt tā ir viņa māte, kas mums vienmēr zog lietas. Bet vajadzēja viņu savaldīt!

Mājās atgriezos ļoti priecīga. Jaunie apavi man patika pat vairāk nekā vecie. Galu galā es jutos kā uzvarētāja.

Bet vīrs acīmredzami nebija īpaši apmierināts, viņš kurnēja visu ceļu. Bet es tam nepievērsu nekādu uzmanību. Galu galā viņš pats bija vainīgs šajā situācijā.

Tiklīdz bijām iegājuši dzīvoklī, vīram piezvanīja viņa māte. Viņa atkal grasījās mūs apciemot.

“Es atnākšu pie jums, atnesīšu saldētus zaļumus, man to ir tik daudz, ka nav kur likt,” teica vīramāte.

“Nē! Tu nebrauksi. Vēl labāk, ja tu nekad nebrauksi. Tavi apmeklējumi ir pārāk dārgi. Vienkārši aizmirsti, kur es dzīvoju pāris gadus. Tā būs labāk,” nokliedzās mans vīrs.

Ko tu domā par šo situāciju? Ir nācies saskarties ar sievasmātes vai vīramātes “labestību”? Priecāsimies, ja dalīsies ar mums komentāros!

Saistītie raksti

Pilnvērtīgai lapas darbībai tiek izmantotas sīkdatnes (cookies), kas glabājas uz tavas ierīces. Sapratu Vairāk Par sīkdatnēm

Par sīkdatnēm