Mans nodoms ir iesniegt laulības šķiršanas pieteikumu, es vairs nevēlos dzīvot kopā ar sievu. Es par to visu laiku domāju pēdējā gada laikā. Mēs esam precējušies astoņpadsmit gadus, stājāmies laulībā, kad bijām ļoti jauni. Mēs viens otru ļoti mīlējām, bet mīlestība jau sen ir izgaisusi. Tagad mūs tur kopā tikai kopīgs bērns. Bet mūsu dēls ir gandrīz pieaudzis. Nedomāju, ka viņš nespēs saprast radušos situāciju.
Mana sieva negribēja radīt bērnus. Viņa teica, ka es nepelnot pietiekami daudz naudas. Televīzijā bieži tiek rādīti ģimenes stāsti, kuros sievas burtiski gatavas iedzīt zemē savus vīrus zemu ienākumu dēļ. Es nesapratu, ka tas ir arī mans stāsts. Bet pēdējā laikā es sāku kaut ko saprast, it kā pāri mani būtu nākusi apgaismība.
Pirms neilga laika mūsu ielā parādījās trīs ģimenes. Kādreiz bija grūti starp kaimiņiem sastapt kādu, kurš nebūtu alkoholiķis, bet tagad viss ir mainījies. Uz bijušo kaimiņu fona mana ģimene šķita ideāla. Bet izņemot viņus, nebija ar ko salīdzināt, jo mēs praktiski nesazināmies ar citiem cilvēkiem, pat ar tuviniekiem.
Bet tagad mēs satikām jaunus kaimiņus, kuri sāka mūs ik pa laikam apmeklēt. Mēs ātri sadraudzējāmies.
Es pamanīju vienu interesantu lietu viņu dzīvē. Sievas nekad neteica nevienu sliktu vārdu par saviem vīriem, vismaz publiski. Savukārt mana dzīvesbiedre vienmēr mani kritizēja uz nebēdu. Viņa pat brīžiem kliedza. Ne tāpēc, ka tam būtu liela nozīme, bet sajūta bija dīvaina. Nez kāpēc astoņpadsmit gadus es neko tādu neievēroju. Labi, mēs varam strīdēties mājās, bet ne jau cilvēkos.
Sveši ļaudis skatās, kā viņa uz mani kliedz. Vai tas ir normāli? Varbūt es dramatizēju? Mana sieva vienmēr visiem stāstīja, ka esmu ubags, ka viņa viena pati uztur ģimeni. Es, piemēram, it kā neko neesot sasniedzis savā mūžā, neesot varējis pat savam dēlam sarūpēt naudu labai augstskolai. Sieva apgalvoja, viena pati esot izremontējusi mūsu dzīvokli. Ja ieklausās viņā, tad, šķiet, ka visu mūsu ģimenes labā ir veikusi tikai viņa. Mani nopelni vispār netika minēti. Varbūt es agrāk nebiju ievērojis šādu attieksmi, jo mēs ne ar vienu īsti nesazinājāmies.
Patiesībā es pelnu apmēram deviņdesmit tūkstošus rubļu ( aptuveni 1500 eiro) mēnesī un visu algu atdodu sievai, neko neslēpju. Viņa nodarbojas ar mūsu finanšu sadali. Vasarā man piešķir atvaļinājuma naudu, apmēram trīs algu apmērā. Tā ir laba summa. Jau labu laiku krājam dēla mācībām un kāzām. Māju nopirku es. Es maksāju hipotekāro kredītu deviņus gadus, bet mājokļa remonts ir manā ziņā. Naudu par to paņēmu kredītā, bet to jau sen esmu nomaksājis.
Neskatoties uz to, mēs strīdāmies gandrīz katru dienu naudas dēļ. Manas sievas alga ir tikai trīsdesmit tūkstoši (aptuveni 5000 eiro), bet man nav ne jausmas, ko viņa dara ar šiem līdzekļiem, viņa man neatskaitās. Man šķiet, ka tagad pat viņas balss ir mainījusies, tā ir kļuvusi pavisam citāda nekā tad, kad iepazināmies. Man nepatīk viņā klausīties. Es nevēlos ar viņu runāt, viņai pieskarties. Tikai nedaudz un es esmu vainīgs. Viņa mani kritizē par visu pēc kārtas. Izrādās, ka es visu daru nepareizi. Bet viņai vienmēr ir taisnība. Lūk, tāds likums.
Kādreiz mēs bijām tuvākie un mīļākie cilvēki, bet tagad viss viņā mani kaitina. Es nevaru apslāpēt savas jūtas. Un viņa man nemaz nepalīdz, visu laiku uzsākot strīdus. Kā gan šādā situācijā tu vari just ko citu, izņemot dusmas?
Visas sievietes, kuras pazīstu – pārsvarā darba kolēģes – uzvedas pavisam savādāk. Viņas runā draudzīgi, uzvedas pieklājīgi, vienkārši nav ko salīdzināt. Kāpēc mana sieva nedara to pašu? Vai viņa mani nemīl? Reizēm man pat šķiet, ka es nedzīvoju savu, bet kāda cita dzīvi. Un tā ir ļoti dīvaina, nepatīkama sajūta.
Es vēl neesmu izlēmis, kā labāk rīkoties šajā situācijā. Es joprojām mīlu savu sievu, neskatoties uz to, ka viņas izturēšanās padara mani dusmīgu un rada aizkaitinājumu, bet mūsu attiecības mani gālē nost. Es vairs nespēju tikt galā.
Varbūt tev padoms, kā Danielam tikt galā ar radušos situāciju? Laipni lūgts dalīties komentāros!