Es viņai teicu: “Kāpēc tu esi pārsteigta? Jā, es dzīvoju otrajā stāvā”.
Viņa man atbildēja: “Jā, mani pārsteidza nevis tas, kurā stāvā tu dzīvo, bet gan tas, ka tu žāvē veļu uz balkona. Nopietni? vai tu joprojām to dari? Tas taču ir gluži kā ciematā!”
Viņa sāka klāstīt, ka mūsdienās neviens vairs tā nedara. “Visas mūsdienu dāmas jau ilgu laiku izmanto žāvētājus. Jo citādi visi staigā garām un skatās, kas tev tur karājas un žāvējas”.
Viņa mana rīcība šķita kā galīga atpalicība.. Pilnīgi radās sajūta, ka viņa nekad nebija redzējusi žāvējamies veļu uz balkona un ka es esmu vienīgā, kas to dara.
Sākumā domāju, ka Anna mani izjoko, bet tad sapratu, ka viņa runā pavisam nopietni. Jā, draudzenei šķita ļoti dīvaini, ka es izmazgātās drēbes žāvēju uz balkona. Kāds murgs, ko gan cilvēki padomās!
“Anna, vai tu tiešām domā nopietni? Kur gan man vajadzētu žāvēt slapjās drēbes? Balkoni tieši tam ir paredzēti.Un vietas man tur ir daudz, tāpēc var ērti izvietot veļu.
Man nevajag žāvētāju. Turklāt uz balkona ir ērtāk izkārt gultas veļu, bet apakšveļu žāvēju uz apakšējām veļas auklām, lai tā nebūtu redzama no ielas,” es paskaidroju.
Anna bija vēl vairāk pārsteigta un jautāja: “Bet kā tu veļu izžāvē ziemā?”
“Arī manā dzīvoklī ir nostieptas auklas. Vietas pietiek. Tāpēc ziemā žāvēju iekštelpās un tur nav nekā slikta. Vai tu pati jau sen esi sākusi lietot modernās tehnoloģijas?” es pavaicāju.
Viņa kaut ko neskaidri pateica, atvadījās un mēs šķīrāmies. Tāda mums bija saruna. Bet es atnācu mājās un arī turpmāk izmantoju savu vecmodīgo veļas žāvēšanas metodi.