Mūsu ģimene ir ļoti viesmīlīga. Vienmēr ar prieku esam sagaidījuši viesus, kas ieradās mūsu mājās. Tika gatavoti gardi ēdieni, klāts svētku galds. Ja radinieki palika ilgāk par dienu, tad mielasts turpinājās.
Kad mājā bija ciemiņi, vienmēr tika gatavoti garšīgāki un svinīgāki ēdieni nekā ikdienas galdam. Mamma man to iemācīja, un es nodevu šo pieredzi savai meitai.
Tagad dažreiz domāju – cik gan daudz spēka vajag, lai tā noņemtos virtuvē. Un vai tas bija tā vērts? Bet mūsu ģimenē valdīja uzskats, ka savādāk nevar.
Galu galā viesi neierodas katru dienu, tas ir īpašs notikums, tāpēc viņi jāuzņem ar godu. Tagad viņi ilgi pie manis nav ciemojušies, bet, ja ierastos, es pagatavotu ikdienišķu maltīti.
Taču nesen uzzināju, ka ir ģimenes, kuras it nemaz neraizējas par to, ko celt gadā viesiem. Reiz ar vīru braucām apciemot viņa radus, kuri dzīvo Sočos.
Domājām pa nakti palikt viesnīcā vai noīrēt dzīvokli, bet viņi uzstāja, lai mēs paliktu pie viņiem. Tie ir mana vīra tuvi radinieki, kurus viņš ilgu laiku nebija redzējis, tāpēc piekritām un apmetāmies viņu mājoklī.
Tomēr tiklīdz pārkāpām slieksni, mēs uzreiz dzirdējām šādu frāzi:
“Mēs nevarēsim jūs pabarot, bet tuvumā ir lieliska ēdnīca. Tur ir labas cenas un garšīgi ēdieni. Mēs paši reizēm tur pusdienojam ar visu ģimeni”.
Mēs atstājām koferus pie radiem un uzreiz devāmies uz ēstuvi, jo pēc garā ceļa bijām izsalkuši. Par svētku galda klāšanu viesiem vispār nebija runas.
Un ir cilvēki, kas nevēlas piepūlēties un necenšas izpatikt viesiem. Mēs vairākas dienas dzīvojām viņu dzīvoklī, bet pēc tam pārcēlāmies uz viesnīcu. Nolēmām, ka tur jutīsimies brīvāk un labāk.
Jo situācija bija neveikla. Radu saime sēdās ieturēt vakariņas, bet mums bija ātri jādodas uz ēdnīcu, lai nevienu neapgrūtinātu.
Tomēr šķiet, ka šajā situācijā samulsām tikai mēs ar vīru. Radi uzvedās mierīgi, it kā tā pieklātos. Jo viņi uzreiz visu “salika pa plauktiņiem”.
Īpaši interesants ir fakts, ka tad, kad šie radinieki viesojās pie mums, es viņus sagaidīju ar gardiem salātiem, mājās ceptiem pīrāgiem un citiem gardumiem.
Viņi nolocījja visu manu ēdienu un slavēt slavēja manu kulinārijas talantu.
Es negaidīju no viņiem sirsnīgu atbildes reakciju – mēs ar vīru, protams, paši spējam par sevi parūpēties, bet tomēr bijām apmulsuši, kad mūs uzreiz pēc ierašanās ciemos aizsūtīja uz ēdnīcu.