Emocionāla vardarbība nav tik acīmredzama kā fiziska vardarbība. Bet šāds vardarbības paveids ir ne mazāk bīstams cilvēka veselībai un labsajūtai. Mēs dalāmies stāstā par jaunu sievieti, kura bija morālas pazemošanas upure, bet ilgu laiku to īsti neapzinājās.
Mans pirmais draugs, ar kuru satikos vidusskolā, pirmo reizi man uzkliedza mūsu pirmajā kopīgajā naktī, kad es zaudēju nevainību.
Mēs abi bijām gatavi sākt dzimumdzīvi, to bijām plānojuši jau sen, bet pēdējā brīdī es nobijos un teicu, ka gribu vēl mazliet pagaidīt. Tad puisis iebrēcās, ka neviens, izņemot viņu, nekad mani negribēšot, un, ja es viņam liegšot seksu, viņš mani pametīšos. Viņš jau tā mani paciešot, cik vien spējot.
Šie vārdi iegūla manā dvēselē. Pēc notikušā es tos dzirdēju vēl daudzas reizes. Tie izklausījās ļoti reāli.
Pakļāvos drauga iegribai, jo patiešām baidījos, ka palikšu viena. Bet viņš mani pazemoja visos iespējamos veidos: krāpa daudzas reizes, izsekoja mani, kad mēs jau bijām šķīrušies, un pat izsita logu manā mājoklī.
Tas viss atkārtojās, kad man bija astoņpadsmit gadu un iestājos koledžā. Iepazinos ar simpātisku jaunu cilvēku un mēs uzreiz sākām dzīvot kopā. Visi apkārtējie apgalvoja, ka esam ideāli piemēroti viens otram un apskauda mūsu mīlestību. Situācija manu vecāku miteklī bija saspringta, viņi nemitīgi ķīvējās, un man šķita, ka beidzot man ir īstas mājas. Mans draugs man bija visa pasaule.
Bet laika gaitā mūsu saulaino kopdzīvi aptumšoja mākoņi. Viss sākās ar to, ka mans sirdsāķītis izlasīja manu dienasgrāmatu. Tad sāka sekot mašīnas nobraukumam, lai pārliecinātos, ka es biju braukusi tieši tur, kur teicu. Viņš aizbaidīja visus manus draugus. Es galvenokārt draudzējos ar puišiem, un tas viņu saniknoja.
Viņš neatstāja mani vienu ne uz minūti – mēs pat dušā gājām kopā. Dzīvesdraugs pastāvīgi vēlējās seksu, un, ja es nepiemērota noskaņojum dēļ atteicos, viņš mani apsūdzēja krāpšanā. Es nezinu, kāpēc es ļāvu viņam šādi uzvesties. Šīs totālās kontroles dēļ mūsu kopdzīve arvien pasliktinājās.
Kādu dienu es skatījos sarunu šovu televīzijā. Tas bija par emocionālu vardarbību. Es pēkšņi sapratu, ka psiholoģe runā tieši par tādiem cilvēkiem kā es, un mana situācija nebūt nav unikāla. Mans draugs uzvedās kā tipisks varmāka.
Drīz es viņu pametu. Es vienkārši iemetu savas mantas drauga mašīnā un aizlaidos. Nebija tā, ka es baidījos, ka puisis man nodarīs pāri, es vienkārši vairs negribēju justies kā stūrī iedzīts zvērs. Es negribēju tūkstošreiz dzirdēt, ka ar mani nav iespējams dzīvot kopā. Un man esot jābūt pateicīgai, ka viņš mani pacieš.
Man joprojām ir kauns par to rakstīt. Man šķiet, ka mani vārdi tikai “sasmērē” papīru un lieku tiem, kas mani pazīst, justies neērti. Bet par to ir jārunā! Nav nepieciešams sist cilvēku un apdraudēt viņa dzīvību, lai viņš justos pazemots, apkaunots, atkarīgs un iebiedēts.
Ja cilvēks tev pat ar pirkstu nepieskaras, bet vienkārši izturas cūciski, viņam ir grūti kaut ko pārmest. Tu klusē un izturi, lai tikai nesaasinātu situāciju un nepazaudētu draugu kaut kādu nieku dēļ. Bet varmāka zina, ka par visu vairāk pasaulē tu bīsties no vientulības, izolācijas un noraidījuma.
Viņš tev piesūcas kā dēle, periodiski izrādot pieķeršanos, skūpstot un draudot vienlaikus. Un viss tikai tāpēc, ka tu ļauj sevi padarīt par upuri un paciest to, ko citi nemūžam necietīs.
Kad tas notika ar mani, es jutos šausmīgi vientuļa un baidījos par to runāt ar citiem. Mums bija pārāk daudz kopīgu draugu, kuri ne tikai viņu godāja, bet arī atbalstīja mūsu attiecības. Un es neuzdrošinājos ar viņiem dalīties.
Žēl, ka tuvumā nebija cilvēka, kurš man pateiktu, ka es nemaz neesmu kaut kāda dabas kļūda, bet esmu pelnījusi cieņu, uzticību un personīgo telpu. Un ka šāda problēma attiecībās nebūt nav tikai man vienai.
Vai tu esi kādreiz dzīvē saskārusies/saskāries ar emocionālu vardarbību, ko izrāda tavs partneris vai kāds cits cilvēks? Priecāsimies, ja dalīsies ar mums savā pieredzē, rakstot komentāros!