Bieži gadās, ka bērni tiek salīdzināti cits ar citu. Tā tas bija arī manā bērnībā. Mana māsīca Nataša man pastāvīgi tika minēta kā piemērs. Tāpēc man viņa īpaši nepatika.
Vecmāmiņa visu laiku klāstīja:
– Lūk, Nataša malacis! Viņa man palīdz saimniecībā, izcila studente, paklausīga, bet tu tikai gribi rotaļāties.
– Tava māsīca gan palīdz mammai, gan pati cep pīrāgus, uzkopj māju. Tava viengadniece, bet cik daudz jau prot, šādus tekstus nepārtraukti dzirdēju no sava mammucīša.
Tētim arī izdevās mani noniecināt:
– Nataša izvēlējās labu profesiju – apgūt ekonomiku. Bet tu esi dizainere? Līdz tam bija jāaizdomājas.
Kad beidzām augstākās mācību iestādes, es sāku strādāt plašsaziņas līdzekļos, bet mana māsa kļuva par biroja vadītāju.
– Nataša atrada labu darbu, pārzina tā specifiku un saņem pienācīgu atalgojumu. Bet tu nekādi nespēj atrast savu vietu. Tu braukā pa pasaules valstīm, nekādi nevari nomierināties, – mamma man teica.
Es to visu noklausījos un liku aiz auss.
Laika gaitā es nopelnīju sev naudu dzīvoklim. Tieši tad sākās mana brīnišķīgā dzīve. Es vairs nedzīvoju pie vecākiem, kas nozīmē, ka nedzirdēju pastāvīgus pārmetumus un jaunumus par Natašas sasniegumiem. Principā jau biju par viņu aizmirsusi. Nedaudz vēlāk iegādājos automašīnu un devos uz Kipru.
Es strādāju vairākos darbos tūrisma aģentūrās un saņēmu pieklājīgu atalgojumu. Beidzoties vienam no komandējumiem, es devos apciemot vecākus, un pie reizes uzzināt, kā klājas radiniekiem.
Kā izrādījās, māsīcai Natašai jau bija divi bērni, un viņas vienistabas dzīvoklī bija šauri, tāpēc vecmāmiņa uzdāvinājusi viņai savu mājokli, kas bija plašāks. Bet, piedzimstot trešajam bērnam, māsīcas vīrs sakravāja mantas un devās prom. Tāpēc viņa tagad ir spiesta iztikt no uzturlīdzekļiem bērniem, ar kuriem nepietiek pārtikušai dzīvei.
Bet es jau biju paspējusi nomainīt automašīnu, nopirkusi māju ārpus pilsētas un kļuvusi par vadošu darbinieci solīdā uzņēmumā.
Bet, lūk ko es dzirdēju no savas vecmāmiņas:
– Uzdāvini Natašai savu automašīnu. Viņai ir bērni, vajag viņus kaut kā pārvadāt. Bet sev tu iegādāsies citu transportlīdzekli.
– Ko tik pēkšņi? Es nopelnīju automašīnu ar savu darbu, bet nekas nenotiek tāpat vien.
– Nu neesi tik ietiepīga. Viņai vairāk vajag mašīnu, viņai ir trīs bērni.
– Ja vēlies, uzdāvini pati viņai automašīnu, šādas dāvanas nav iekļautas manos plānos. Natašai vajadzēja domāt ar galvu, nevis dzemdēt bērnus no pirmā pretimnācēja.
Pēc šādiem paziņojumiem visa mana ģimene sāka uzskatīt mani par savtīgu būtni. Viņi vienmēr palīdzēja Natašai ar visiem spēkiem, bet es savus mērķus sasniedzu pati.
Un tad kādu dienu man piezvanīja pati Nataša:
– Sveika! Klausies es tikko uzzināju, ka tev ir jauna automašīna. Varbūt tu man atvēlēsi veco un es vēlāk ar tevi norēķināšos. Galu galā tie taču ir tavi māsīcas bērni, tev viņiem jāpalīdz, jo tev pašai bērnu nav.
– Nu un kas, ka man nav bērnu. Tas nenozīmē, ka esmu kādam kaut ko parādā. Tāpēc es atvainojos, bet es tev neko nevaru palīdzēt.
– Mēs ar tavu māsu sastrīdējāmies. Tas ir tavas automašīnas dēļ. Pietiek. Mēs jau tā iedevām tavai māsīcai Natašai naudu par dzīvokli, – mamma man teica.
Izrādās, ka šajā situācijā viņa mani pilnībā atbalstīja.
LASI VĒL: Mūķene iegāja bārā, lai dotos uz tualeti. Tas, kas notika tālāk, liks tev aiz smiekliem nokrist no krēsla!
Tā mēs ar mammu pārrunājām par šo tēmu, kad pēkšņi man piezvanīja Natašas miesīgā māsa:
– Kā tu varēji? Tie taču ir tavi radinieki. Vai tev ir grūti palīdzēt daudzbērnu mātei? Tu esi īsta egoiste. Savus bērnus neesi dzemdējusi un citiem nepalīdzi!
Šis man bija pēdējais piliens. Es bloķēju visu savu radinieku tālruņu numurus un pārtraucu ar viņiem sazināties. Nataša ir pieaugusi sieviete, kas dzemdējusi bērnus, lai arī uzņemas par viņiem atbildību. Bet man ir sava dzīve ar saviem noteikumiem.