Tongs Fuoks Fuks bija parasts vjetnamietis un dzīvoja vienkāršu dzīvi, bet pēc viņa rīcības visi sāka viņu uzskatīt par nenormālu — pat paša sieva. Vēlāk, uz viņa mājām, Ņačanas nomalē sāka nāk noraudājušās jaunas meitenes, bet pa pastu viņš saņēma daudz pateicības vēstuļu.
Šodien Tongu sauc par «Vjetnamas tēvu», jo 15 gadu laikā viņš adoptēja 100 bērnus, kuri varēja nomirt vēl nepiedzimuši.
Vjetnamā aborts — ir parasta lieta. Bieži vien mātes atbrīvojas no meitenēm ar aborta palīdzību, neskatoties uz to, ka uzzināt nākamā bērna dzimumu ar ultraskaņas palīdzību ir pretlikumīgi. Bet, Vjetnamas ārsti atrada veidu, kā apiet likumus: viņi grūtniecēm apgalvoja, ka bērns «ir ļoti līdzīgs mātei». Tas nozīmē vienu: būs meitene, un tad viņas māte ies uz abortu …
2001. gadā Tonga Fuoka Fuka sieva palika stāvoklī. Kad viņi kopā ieradās slimnīcā, viņš pamanīja dīvainu kabinetu, kurā iegāja grūtnieces, bet iznāca no tā ar asarām acīs. Vēlāk viņš saprata, kas tur īsti notiek, un tūlīt nolēma ķerties pie lietas. Viņš bija ļoti sašutis par notiekošo un nolēma palīdzēt visām sievietēm, kuras nonāca tādā situācijā, lai tikai bērni būtu dzīvi.
Tongam neiederējās galvā tas, kā paša bērnam var nedot tiesības uz dzīvi vai vismaz viņu cilvēciski apglabāt. Par saviem iekrājumiem viņš nopirka nelielu zemes gabalu, lai to pārvērstu par nedzimušo bērnu kapsētu. Viņam izdevās saņemt uz to atļauju, un tad viņš ķērās pie lietas.
Līdz šim laikam vēl nav skaidrs, kā vīrietis pārliecināja un turpina pārliecināt ārstus izdot viņam «aborta augļa materiālu». Tongs strādāja par celtniecības darbuzņēmēju un varēja nodrošināt savu ģimeni ar visu nepieciešamo, bet viņa idejai bija nepieciešamas papildus izmaksas. Sieva vienmēr atkārtoja viņam: «Ko tu dari?». Bet, kad uzzināja visu patiesību, viņa nodomāja, ka viņas vīrs tiešām ir sajucis. Sieviete sacīja: «Kāpēc mūsu ietaupījumi aiziet uz kapsētu priekš nezināma kāda vai, drīzāk, kura?». Taču Tongs klusēja un nevēlējās viņai neko paskaidrot.
Šodien Tonga kapsētā ir apglabāti vairāk nekā 7000 nedzimušu bērnu, un ar katru dienu pieaug mazo kapiņu skaits. Uz katra kapakmens ir uzrakstīts bērna kristīgais vārds. Ļoti drūma un skumja vieta.
Bet, šis stāsts nav par nāvi, bet par dzīvi. Arvien vairāk cilvēku sāka uzzināt par šo neparasto kapsētu. Tongs aizvien vairāk satika jaunas sievietes, kuras nāca šeit sērot par saviem bērniem. Vīrietis sarunājās ar daudzām sievietēm un lūdza atvest šurp arīncitas sievietes, kurām bija aborts.
Kādu dienu pie viņa durvīm pieklauvēja. Uz sliekšņa stāvēja jauna meitene, kurai bija 4 mēnešu grūtniecība. Viņa drīzumā taisījās veikt abortu, jo baidījās, ka viņas vecāki izdzīs no mājām, uzzinot par viņas stāvokli. Tongs ieteica viņai palikt pie viņa.
Pat viņa sievas apsūdzības nevarēja ietekmēt vīra lēmumu. Pēc pāris dienām atnāca vēl viena nākamā māte, bet pēc viņas vēl viena …
Sieva vairāk ne reizes nepārmeta Tongam par viņa darbībām. Viņu mazā māja piepildījās ar mazo iedzīvotāju, bērnu smiekliem, bļāvieniem un spiedzieniem.
Vīrietis izveidoja savā mājā patversmi, kurā nāk sievietes pēc palīdzības, lai paņemtu vai atstātu mazuli, kuru vēlāk Tongs adoptē.
Bet, visbiežāk adoptē meitenes. Uz šodienu Tongam jau ir 100 bērni! Viņa mājā eksistē bērnudārzs, kurā strādā brīvprātīgie. Tajā iet jaunākie bērni, bet vecākie — uz skolu.
Ienākumi no diviem darbiem un ziedojumi nav pietiekami, lai uzturētu tik lielu ģimeni. Tāpēc Tongs audzē savā saimniecībā cūkas un cāļus pārdošanai.
Ir grūti iedomāties, kā viņš to visu iztur. Bet, vīrietis ir apmierināts ar savu dzīvi, neskatoties uz to, ka ir smagi jāstrādā.
Daudzbērnu tēvs saka: «Es turpināšu šo darbu līdz manam pēdējam elpas vilcienam. Un darīšu visu, lai bērni turpinātu manu darbu un palīdzētu visiem, kam tas ir nepieciešams».
Tādi cilvēki, kā Tongs, pasauli padara mazliet labāku. Visiem mums vajadzētu no viņa mācīties.