Dženifera Engele (Jennifer Engele) dzīvo Kanādā. Viņas mazais dēls Savjērs (Sawyer) nesen piedzīvoja īstu traģēdiju: viņu vienīgo neuzaicināja uz klasesbiedra dzimšanas dienu. Mēs visi atceramies, ko bērnam nozīmē būt atstumtajam vienaudžu vidū. Dženifera nolēma aizstāvēt dēlu. Viņa uzrakstīja atklātu vēstuli jubilāra vecākiem un ievietoja to savā Facebook profilā. Jūs domājat, mamma pārsteidzās? Iespējams. Situāciju grūtāku padara tas, ka Savjērs piedzima ar Dauna sindromu un viņa mamma ir spiesta noskatīties, kā sabiedrība viņu cenšas atgrūst.
”Es lieliski saprotu, ka no jūsu puses tā nav kļūda, bet pārdomāts lēmums”, – savā vēstulē rakstīja Dženifera. Vecāki bija uzaicinājuši visu klasi – 22 bērnus, tikai Savjērs nesaņēma ielūgumu, par ko, protams, visi uzreiz uzzināja. Pēc viņa mātes vārdiem, puikam nekad nebija problēmas ar klasesbiedriem. Viņš ir ļoti labs zēns un cenšas ar visiem draudzēties. Dženifera ir pārliecināta, ka viņš netika uzaicināts uz ballīti tikai tāpēc, ka ir nedaudz atšķirīgs no pārējiem.
Sieviete zin, ka daudzi blakus viņas dēlam jūtas neērti un nezin, kā uzvesties. ”Esmu pārliecināta, ka, ja jūs kaut nedaudz vairāk zinātu par cilvēkiem ar Dauna sindromu, nebūtu pieņēmuši tādu lēmumu,” – viņa rakstīja.
Savā vēstulē sieviete atceras, ka arī viņai pašai sākumā nenācās viegli: neviens nespēja paskaidrot, kā viņai audzināt dēlu. No apkārtējiem pāliecinoši dzirdēja, ka puisēns nekad nebūs ”normāls”, viņa dzirdēja tikai stereotipus un nopietni raizējās par to, ka viņas dēls nekad nespēs kontaktēties ar vienaudžiem. Visas viņas bailes izzuda, kad redzēja, ka Savjērs bez problēmām atrada kopīgu valodu ar brāli un māsu. Savā vēstulē viņa centās paskaidrot, ka viņas dēls ne ar ko netšķiras no citiem bērniem, kaut arī dažreiz uzvedas neparasti.
”Cilvēki ar Dauna sindromu tieši tāpat skatās uz dzīvi kā mēs ar jums. Viņi grib atrast labus draugus, grib sazināties. Viņi grib būt noderīgi, grib dzīvē kaut ko sasniegt. Grib iet uz klasesbiedru dzimšanas dienām”.
Dženifera palūdza klasesbiedra vecākiem aprunāties ar dēlu: ”Jebkurš vecāks grib, lai viņa bērns draudzētos ar saviem vienaudžiem, lai netiktu atstumts. Tieši tādēļ mums saviem bērniem ir jārāda piemērs, jāieaudzina vēlme pieņemt pareizus lēmumus.” Sieviete ir pārliecināta, ka zēni sadraudzētos, ja labāk viens otru iepazītu.
Savjēru arī iepriekš gandrīz nekad neaicināja uz dzimšanas dienām. Mammai radās aizdomas, ka tā ir viņas vaina. Zēns mācās parastā klasē, pret viņu nav nepieciešama īpaša izturēšanās, tādēļ viņa mamma to nekad neprasīja ne no skolotājiem, ne no klasesbiedru vecākiem. ”Es zinu, ka pirms skolas gaitām daudzi vecāki, kuriem ir bērniņi ar Dauna sindromu, vecāku sapulcēs izstāsta par slimību, bet es to nedarīju. Man viņš bija parasts puika, mans Savjērs, domāju, ka cilvēki jau pietiekami labi zin, kas ir Dauna sindroms, un nav nepieciešams viņiem lasīt lekciju. Kā izrādījas, es kļūdījos. Tagad jūtos tā, it kā būtu savu dēlu iegāzusi”.
Dženifera nožēlo, ka agrāk neaprunājās ar klasesbiedru vecākiem. Iespējams, tad viņai nenāktos publiski aizstāvēt savu dēlu. Protams, savā vēstulē viņa neminēja konkrētu cilvēku vārdus, bet pazīstamie viegli varēja saprast, kam šī vēsts adresēta.
Siemtiem tūkstošu cilvēku izlasīja šo vēstuli un palīdzēja to izplatīt. Pēc dažām dienām Dženifera pastāstīja, ka klasesbiedra vecāki ir nekavējoties reaģējuši uz viņas vēstījumu un parunājuši ar dēlu. Rezultātā Savjērs saņēma speciālu ielūgumu uz ballīti par godu dzimšanas dienai, kas acumirklī padarīja viņu par laimīgāko zēnu pasaulē. ”Viņš nespēj beigt par to runāt,” – rakstīja mamma.
Savjērs Endžele ne tuvu nav vienīgais, kurš ir pierādījis, ka bērni ar Dauna sindromu bez īpašām problēmām ir spējīgi mācīties parastā skolā. Krievijā ir arī ne mazums bērnu invalīdu integratīvās izglītības atbalstītāju. Tikai praksē, mēģinot bērnus iekārtot parastā skolā, vecāki saskaras ar nesapratni, bailēm, riebumu, pat ar līdzcilvēku agresiju. Vairums vienkārši nespēj izturēt un izglīto bērnu mājās. Rezultāts: vientulība, sociālo iemaņu trūkums, sevis tiesāšana par to, ka neesi normāls.
Dženiferas Endželes rīcība daudziem kaut kadā ziņā šķitīs nepatīkama: it kā sieviete būtu pārkāpusi neizteiktu tabu, publiski norādījusi uz netaisnību pret savu dēlu. Viņa nenobijās lauzt klusumu, runāt par nepatīkamo, lieliski zinot, ka šī klusēšana kā nepārvarama siena tūkstošiem cilvēku pārvērš par izstumtajiem.
