– Nāc iekšā, Evelīna teica ar uzspēlētu smaidu, ieraugot mani pie savām namdurvīm.
Es viņu pazīstu jau sen, un ieraugot viņas skatienu, man uzreiz kļuva skaidrs, ka Evelīna nav pārāk priecīga par manu apmeklējumu.
Es apsēdos gultā un jautāju:
– Kas tavās mājās smaržo tik garšīgi?
– Es biju aizņemta, gatavojot vakariņas,” sacīja Evelīna.
Šķita, ka viņas balsī ieskanējās vainas sajūta.
– Vai kāds nāks tevi apciemot?
– Ak, tūlīt nākšu, man cepeškrāsnī viss piedegs – viņa nervozi sacīja un aizskrēja uz virtuvi.
Pēkšņi iezvanījās mans telefons. Tas bija mana vīra zvans. Dzīvesbiedrs mani brīdināja, ka darbā esot neparedzēti apstākļi, tāpēc viņš šodien atgriezīsies mājās vēlāk.
Es tikko kā biju ielikusi telefonu somā, kad pēkšņi sāka zvanīt manas draudzenes mobilais tālrunis. Es paskatījos uz ierīci un ekrānā ieraudzīju sava vīra fotoattēlu. Tas man bija tāds pārsteigums, ka es automātiski nospiedu taustiņu “atbildēt”.
– Evelīna, mīļā, es drīz būšu klāt, – izdzirdēju sava vīra balsi.
Pēc dažām sekundēm istabā ienāca draudzene. Paskatoties uz mani, viņa uzreiz saprata, ka es visu zinu. Varbūt tas ir pārsteidzoši, bet es nesāku rīkot scēnas, izskaidrošanās un histērijas. Es nomierinājos un teicu viņai:
– Mans vīrs nav ideāls. Es neticu, ka tev izdosies būt laimīgai ar viņu. Tikai nedomā, ka es viņu aizkavēju un piespiedu kārtā turu pie sevis. Ja viņš vēlas būt kopā ar tevi, es neiebilstu – lai sakravā mantas un pārceļas.
Pēc tam, kad šo visu biju pateikusi, Evelīna nespēja bilst ne vārda. Viņa stāvēja kā pārakmeņojusies un šokā par notikušo.
Kad atstāju Evelīnas mājokli, mani pārņēma milzīgs aizvainojums. Mani bija nodevuši divi tuvākie cilvēki. Es stundu gāju līdz mājām pa apvedceļiem.
Tad es pēkšņi sapratu, ka man nav kur steigties. Mana meita ir kopā ar maniem vecākiem, un vīram vairs nav jāgatavo vakariņas, tas ir izdarīts manā vietā.
Attiecībā uz to, ka mans vīrs nav ideāls, es savai draudzenei nemeloju. Es jau sen izjutu vilšanos ģimenes dzīvē. Cilvēks, kuru mīlēju kopš jaunības, izrādījās sliņķis.
Viņš man nepalīdzēja, labprātāk pēc darba sēdēja uz dīvāna un dzēra alu. Darbā nopelnīja tikai centus. Sākumā es mēģināju ar to cīnīties, bet tad sapratu, ka viņu nebūs iespējams izmainīt.
Nākamajā dienā vīrs sakravāja mantas un devās pie Evelīnas. Tagad man bija interesanti, cik ilgi viņa varēs paciest šo liekēdi. Evelīnas pacietība ilga sešus mēnešus.
Pēc tam, kad viņa viņu izdzina no savas mājas, mans vīrs atkal ieradās pie manis, cerot, ka es viņu pieņemšu ar atplestām rokām. Tomēr es uzreiz teicu, ka man viņš vairs nav vajadzīgs.
Es sajutu kaifu no brīvās dzīves un sapratu, ka brīvība sniedz daudz priekšrocību.
Ar Evelīnu es vairs nesazinos. Reiz nejaušā tikšanās reizē viņa atzina – ir ļoti žēl, ka mēs vairs neesam draudzenes.
Draugi, ko jūs varat teikt par šo situāciju? Rakstiet savas domas komentāros!