Lai kaut kā remdētu dusmas, kas manī burtiski mutuļoja, es apsēdos pie datora un sāku spēlēt spēlīti, kurā bija jāiznīcina monstri. Ap pusnakti noklikšķēja durvju slēdzene un istabā ienāca sieva. Viņa izskatījās tāda kā saburzīta, bet gandarīta.
– Kad iesim uz dzimtsarakstu nodaļu? Es jautāju, neatraujoties no spēles.
– Ko tu ar to domā? sieva nesaprata.
– Parasti cilvēki dodas uz dzimtsarakstu nodaļu, kad apprecas vai šķiras, es sacīju un paskatījos uz viņu. Mēs jau esam precējušies. Sasprindzini smadzenes un izvēlies pareizo iespēju.
Sieva nobālēja.
– Kāpēc šķirties? Tāpēc, ka aizkavējos darbā? Bet mums ir sastrēgums! Es tev teicu, kad brīdināju.
Es pacēlu skatienu no spēles un piegāju pie viņas. Viņa smirdēja pēc tabakas dūmiem. Ne tikai cigaretes, bet arī tabaka. Es kā bijušais smēķētājs ar pieredzi varēju atšķirt labus cigārus no lētām cigaretēm. Sajutu arī, ka sieva viegli dvakoja pēc alkohola un ļoti netveramu smaržu. Tās bija vīriešu smaržas.
Man bija kārdinājums viņai iesist ar spēļu pulti, kas man bija rokās, bet zināju, ka tas būtu muļķīgi.
– Zini, es teicu, es tev spēšu noticēt. Neskatoties uz to, ka tu smaržo pēc alkohola, tabakas un sveša vīrieša, es varēšu tev noticēt ar vienu nosacījumu.
Sieva jautājoši paskatījās uz mani. Es norādīju ar pirkstu uz viņas krūtīm.
- Vienosimies: ja tu atbildēsi uz vienu jautājumu un atbilde man derēs, tad aizmirsīšu par visu.
-Un ja es neatbildēšu? sieva jautāja.Es norādīju uz durvīm un teicu:
-Ja neatbildēsi, tu tūlīt dosies prom un mēs ar tevi tiksimies tikai dzimtsarakstu nodaļā. Piekrīti?
– Viņa vilcinājās, bet piekrita. Es izvilku krēslu un apsēdos viņai pretī.
-No rīta, kad gāji uz darbu, tev biji krūšturis. Kur tas ir?
-Es … es … es … – no sievas acīm bija skaidrs, ka viņa izmisīgi meklē attaisnojumu. Es uzmanīgi paskatījos uz viņu. Beidzot viņa ierunājās:T
T-as saplīsa, un es to izmetu!
-Nepārliecināji, es teicu.
-Bet tā ir taisnība! Es tev zvēru!
– Neturpināsim šo komēdiju. Pazūdi no šīs mājas!
Es atkal pievērsos datorspēlei. Es nemaz negribēju to darīt, bet man vajadzēja kaut kā nomierināties. Man trīcēja viss ķermenis, gribējās gaudot no sāpēm un izmisuma.
Ar acs kaktiņu es redzēju, kā sieva iziet no istabas. Dzirdēju, kā viņa rakņājas pa skapi. Drīz vien viņa ienāca istabā, rokās viņai bija ceļojumu soma.
– Bet pie kā es iešu? viņa jautāja caur asarām.
– Pie tā, kurš tagad ir tavs sirdsāķītis. Tās vairs nav manas problēmas, es dusmīgi nobļāvos.
Laulene vēl brīdi apmulsusi stāvēja un tad aizgāja. Es paliku viens. Nokrita vēl viens briesmonis, ko skāra pistoles lode. Bet tad man apkārt bija vēl ducis. Es cīnījos pretī, cik vien varēju, bet viņu bija vairāk.
Beidzot uz ekrāna parādījās uzraksts: “Tu esi nogalināts. Vai vēlies sākt no vietas, kur pēdējo reizi saglabāji ?”. Es sviedu spēļu pulti pret sienu un izplūdu asarās.