Mēs ar sievu kopā sabijām piecus gadus. Mums nebija bērnu un tos vēl nebjām plānojuši. Dzīvojam labi. Mana alga ļāva mums abiem dzīvot ja ne greznībā, tad pārticībā. Reizi sešos vai pat reizi trijos mēnešos mēs devāmies divu nedēļu atvaļinājumā. Piecos gados bijām apceļojuši ne tikai dzimto zemi, bet arī pusi pasaules.
Laulātā draudzene arī strādāja, bet attālināti un uz pusslodzi. Tas drīzāk bija prieka pēc, un lai nezaudētu prasmes. Bet apmēram pirms sešiem mēnešiem viņa nolēma pāriet uz pilnu slodzi, sakot, ka ka viņai ir apnicis sēdēt četrās sienās. Viņa ātri atrada klātienes darbu netālu no mūsu mājokļa.
Un tad viņa pēkšņi kļuva pavisam citāda, noslēdzās sevī un kļuva it kā būtu nomainīta.
Ja agrāk mēs varējām viegli iemest aci viens otra telefonā, tagad viņa kā Cerbers uzmanīgi sargāja no manis savu tālruni. Dzīvesdraudzene sāka ilgstoši ieslēgties vannas istabā. Mani pārņēma pavisam nejauka priekšnota, kad pavisam nesen es ieraudzīju, ka viņa uz darbu uzvelk jaunu mežģīņu apakšveļu, lai gan agrāk nekad to nebija darījusi.
Protams, viņa mani brīdināja, ka uz stundu aizkavēsies darbā, bet aizkavējās veselas piecas. Es viņai pāris reizes zvanīju, bet viņa necēla. Mani jau sen mocīja aizdomas, ka viņa kādu ir atradusi, bet es atmetu šo domu. Bet tajā pašā dienā, kad redzēju viņu jaunajā apakšveļā, viņa palika vēlu darbā.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk