Kāda bijusī mūķene man atklāja, kāda patiesībā ir dzīve klosterī. Šādus stāstus bieži nedzirdēsi, tāpēc tev būs interesanti izlasīt šo rakstu. Šī sieviete, pēc tautības poliete, daudzus smagus gadus pavadīja aiz klostera sienām. Viņa sevi veltīja klostera draudzei, bet šodien ir attapusies pie tukšas siles. Mūķenes stāsts izgaismo realitāti, kāda valda Polijas sieviešu reliģiskajās kopienās.
Mūķenes stāsts
Amēlija vienmēr ir bijusi ticīga un turpina ticēt Dievam. Viņa nevēlējās dzīvot parastu dzīvi un nolēma iestāties klosterī. Tā meitenei šķita vienīgā izeja no situācijas, kādā viņa atradās.
No mājām, kur valdīja galēja nabadzība, Amērlija aizbēga uz klosteri cerībā iegūt pastāvīgu jumtu virs galvas un aizmirst par mūžīgo izsalkumu. Sieviete sagaidīja, ka klosterī varēs kaut ko iemācīties, un ka viņu nosūtīs uz kādu izglītības iestādi. Galu galā reliģiskajam ordenim bija vajadzīgas mūķenes ar augstāko izglītību.
Dzīve klosterī
Bet Amēlija ātri vien saprata, ka dzīve klosterī ir daudz grūtāka, nekā viņa bija domājusi. Jā, viņa zināja, ka strādāt vajadzēs daudz, bet tik un tā pie tā pierada. Tomēr Amēlija bija pārliecināta, ka mūķenei ir jāattīsta arī intelekts. Bet tā vietā, lai attīstītu garīgumu, Amēlijai nācās nodarboties vienīgi ar tīrīšanas darbiem. Klostera māsām nebija iespēju attīstīties intelektuāli vai garīgi.
Realitāte, ar kuru saskārās Amēlija, bija šausmīga…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk