Izrādījās, ka dzīve klosterī ir briesmīga, un pati organizatoriskā struktūra vairāk atgādina sektu nekā klosteri. Šajā iestādē tika pieprasīta absolūta paklausība. Draudzība mūķeņu starpā bija aizliegta. Pat sīkumos Amēlijai bija jālūdz atļauja augstākas kārtas mūķenēm. Kontakti ar ģimeni bija ierobežoti. Reliģiskā dzīve bija stingri pakļauta klostera priekšniecībai.
Amēlija ir palikusi bez nekā
Sieviete kļuva par ordeņa locekli, kad viņai bija 18 gadu, bet izstājās no klostera 30 gadu vecumā. Viņa galīgi nejūt to, ka ir jau pilngadīga. Amēlija neprot izmantot dažādas tehnoloģijas, kas parādījās periodā, kad viņa dzīvoja klosterī. Daudzi darbi viņai nav pa spēkam, jo klosterī viņai nebija iespēju tos apgūt.
“Man klājas grūti, ļoti grūti. Man jāpierod pie ikdienas dzīves. Jāatrod darbs. Man ļoti vajadzīgs darbs, jo man nekā nav,” pauda Amēlija.
Viņa visu savu dzīvi veltīja klostera draudzei. Jaunā sieviete gribēja palīdzēt ticīgajiem, tāpēc 12 gadus vienkārši klausīja pavēlēm un veica uzkopšanas darbus. Viņa gribēja kaut ko mainīt, bet saprata, ka klosterī to izdarīt nav iespējams. Tagad Amēlija beidzot jūtas brīva, lai gan atrodas sarežģītā situācijā, bez iztikas līdzekļiem un pajumtes.
Sieviete tagad atzīst, ka dzīve klosterī nebūt nav tāda, kādu viņa bija iztēlojusies.