Bērnības atmiņas liek man pasmaidīt un izraisa siltas nostalģijas sajūtas. Labi atceros, kā palīdzēju mammai gatavot ēdienu un uzklāt galdu svētkos.
Manai mātei ļoti patika viesi, un uz katriem svētkiem mūsu mājā pulcējās daudzi radinieki. Pat tad, ja pie mums iegriezās manas draudzenes, mamma vienmēr centās visus garšīgi pabarot un pacienāt ar tēju. Mūsu mājas durvis vienmēr bija vaļā, bet ciemiņiem allaž atradās cienasts.
Es cenšos saglabāt ģimenes tradīcijas, jo īpaši tāpēc, ka man patīk darboties virtuvē jau no mazotnes. Tagad tuvākie draugi un radi svētkos pulcējas pie galda jau manā mājoklī.
Gatavojos katriem svētkiem, galdā cenšos celt ne tikai garšīgus, bet arī daudzveidīgus ēdienus, nemitīgi meklēju jaunas receptes un klāju galdu oriģināli.
Žēl tikai, ka visas manas pūles viesi uzskata par pašsaprotamām. Laika gaitā viesi pārstāja pateikties par sirsnīgo uzņemšanu un garšīgo ēdienu. Ja ņem vērā, ka gandrīz visu no galda ciemiņi notiesāja vai aiznesa mājās, man negribas neko daudz – tikai vienkāršu pateicību. Lai gan tas, ka radinieki neprot vai negrib pateikties, nav pats bēdīgākais.
Es vienmēr domāju, ka mans vīrs pārāk neiecietīgi izturas pret maniem radiniekiem. Viņš nesaprata, kāpēc uz katriem svētkiem es pulcēju vairākus desmitus cilvēku, no kuriem lielākā daļa mūs pat neaicina savā mājoklī vienkārši iedzert tēju. Es viņam vienmēr iebildu, skaidrojot, ka nevēlos atteikties no saziņas ar tiem, kas ir mani asinsradinieki.
Bet – mans viedoklis mainījās pēc vairākiem kopīgi pavadītiem svētkiem.
Ziemas un pirmās pavasara brīvdienās es savās mājās uzņēmu radus kā vienmēr. Šo tusiņu laikā es sāku pamanīt, ka viņi par mani izsaka nepatīkamus komentārus un pat izvirza pretenzijas. Vienam salāti izrādījās negaršīgi, otrs paziņoja, ka viņam mājās bija gardāks vīns, bet trešajam nepatika mans tērps – viņaprāt, neizskatījos svētkos pietiekami svinīgi.
Sākumā mēģināju šīs piezīmes ignorēt, taču manas dzimšanas dienas svinībās pacietība izsīka. Svētku galda cēlu savus iemīļotos salātus, kurus bieži gatavoju. Viens no viesiem, ieraugot šo ēdienu pavaicāja: “Marina, vai nevienas oriģinālas idejas tev vairs nav? Tu zaudē savas pozīcijas kā saimniece” .” Pārējie viesi draudzīgi smiedamies atbalstīja man veltīto kritiku.
Es nesāku raudāt, lai gan šāda replika bija ļoti aizvainojoša, bet ierosināju: “Nākamos svētkus svinēsim pie kāda no jums. Jūs labprāt sēžaties pie galda manā mājā tik tikko pārkāpjot slieksni, bet pateikt paldies aizmirstat. Ja jums ir apnikuši ēdieni, ko ceļu galdā, tad arī uz manu un vīra laulības gadadienu, ko svinēsim restorānā, varat nenākt”.
Pie galda visi uzreiz apklusa, nodūra galvas un baidījās pacelt acis. Visu vakaru tikpat kā nekādas sarunas nenotika, tikai ik pa laikam tuvinieki apmainījās ar piesardzīgām frāzēm. Neviens no maniem radiniekiem man neatvainojās, bet pats galvenais, es sapratu, ka radinieki nav tie, ar kuriem jūs vieno kopīgas asinis, bet gan tie cilvēki, ar kuriem tu vari būt kopā priekos un bēdās un kuri tevi atbalstīs un dāvās sirds siltumu jebkurā situācijā.