Pēdējā laikā mēs ar dzīvesbiedru strādājam attālināti. Es domāju, ka iemeslu visi zina. Mans vīrs nodarbojas ar programmēšanu, bet es esmu grāmatvede solīdā uzņēmumā. Arī mūsu bērni pārgājuši uz tālmācību un praktiski visu dienu pavada mājās.
Tagad mūsu mājoklis ir ne tikai mājas ģimenei, bet arī darbs un skola vienlaikus. Ir ļoti neērti, bet pie šādiem apstākļiem ir jāpierod, jo situāciju mainīt nevar.
Vakar man negaidīti piezvanīja māsīca un apmierinātā balsī teica, ka uz kādu nedēļu atbraukšot pie mums ciemos. Māsīcas dzīvesbiedrs šobrīd ir bez darba karantīnas ierobežojumu dēļ, bet viņa pati pastāvīgi ir mājās ar bērnu. Abiem ir garlaicīgi, tāpēc viņi izgudroja mūs apciemot.
Viņu bērnam ir tikai trīs gadi. Uzreiz sacīju, ka pašlaik nevaram uzņemt ciemiņus. Mans vīrs ir iekārtojis darba vietu virtuvē, es strādāju mūsu guļamistabā, bet bērni mācās attālināti savās istabās. Tāpēc patlaban mums nav ne laika, ne iespēju uzņemt viesus.
Māsīca pavaicāja:
– Kā jums nav laika? Jūs taču vienmēr esat mājās! Un tu nevari atvēlēt nedēļu viesu uzņemšanai?
– Mēs ne tikai sēžam mājās, bet arī strādājam.
– Bet šādos apstākļos darbu var atstāt vēlākam laikam. Jums taču mājās nav priekšnieku, neviens nekontrolē.
– Nē, šis darbs ne ar ko neatšķiras no biroja aktivitātēm. Tas ir tikpat atbildīgs un kontrolēts, tāpēc atvainojos, bet ar viesu uzņemšanu nodaboties mēs nevaram.
Māsīca uz mums dikti apvainojās, apzvanīja visus radus un izstāstīja, kādi mēs esot slikti cilvēki. Mēs visu dienu sēžot mājās, bet viņus atsakāmies uzņemt viesos.
Lūk, kā gan var paskaidrot šādam cilvēkam, ka viņš kļūdās. Galu galā attālinātais darbs ir ne mazāk atbildīgs kā jebkura cita darbība. Turklāt tagad, kad turpina plosīties “Covid”, nav piemērotākais laiks viesībām. Taču šie argumenti mūsu dārgajai māsīcai neder – viņa ir pārliecināta par savu taisnību!