Didzis un Marta bija laulībā jau 20 gadus. Nesen abi bija nopirkuši burvīgu mājiņu ar skaistu skatu uz ezeru.
Viņu dzīve šķita ideāla līdz brīdim, kad Marta nejauši dzirdēja vīra telefonsarunu, kas viņai šķita pagalam dīvaina.
– Es dodos uz darbu. Uz galda ir brokastis, es tev ieliku pusdienas kastītē. Vai vakarā tu atbrauksi man pakaļ? Marta jautāja vīram.
– Varbūt. Paldies, Didzis miegainā balsī atbildēja.
Marta aizgāja, bet viņas vīrs centās atgūties pēc vētrainas nedēļas nogales ar draugiem. Vīkendā viņi bija baudījuši pirts priekus un izdzēruši ne vienu vien alus kausu.
Vakarā Didzis aizbrauca pakaļ Martai, abi devās uz veikalu, nopirka visu nepieciešamo un steidzās mājās. Pēc vakariņām katrs nodevās savām lietām.
Marina sāka lasīt grāmatu, pēc tam noskatījās savu iecienītāko seriālu un sāka adīt mazdēlam cepurīti. Didzis apgūlās pie televizora un aizsnaudās.
Tā nu viņu vakari pagāja – katrs bija aizņemts ar savām lietām. Reti kad dzīvesdraugi pavadīja laiku kopā.
Todien Martas priekšniekam bija vārda diena, un, tā kā viņa bija viņa “labā roka”, sieviete uzņēmās atbildību par dokumentiem. Viņa nolēma doties uz mājām pusdienās, lai pēc tam turpinātu darbu birojā.
Marta nezvanīja vīram, jo viņš nedēļas nogalē bija mājās. Marta piesardzīgi ienāca mājoklī un verandā pārģērbās mājas drēbēs. Ejot garām virtuvei, viņa pēkšņi izdzirdēja, ka Didzis runā pa telefonu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk