Sieviete nodomāja, ka viņas priekšnieks droši vien pateicis vīram, ka viņa būs mājās jau šodien, tāpēc pārsteigums neizdosies. “Sergejs (tā sauca Marinas vīru) droši vien nolēmis sarīkot romantiskas vakariņas,” pie sevis noteica Marina.
Viņa nolēma nezvanīt pie durvīm, lai neiztraucētu no miega dēlu, un atvēra durvis ar savu atslēgu. Dodoties uz virtuvi, Marina ieraudzīja nepazīstamu, halātā ģērbušos meiteni, kura rosījās pie plīts.
Pāris sekundes Marina bija šokēta un tad ieklausījās. Viņa izdzirdēja ūdens skaņas no vannas istabas.
“Lūk, mans vīrs atradis sev mīļāko, kamēr es biju prom,” nikni nodomāja Marina.
Tikmēr svešiniece vērsās pie Marinas: “Sveika, es esmu Sveta.”
“Es tev parādīšu, Sveta,” Marina iekliedzās un iesita meitenei tieši pa pieri. Tad viņa sagrāba Svetu aiz matiem, pavilka aiz tiem un nogrūda uz grīdas.
Marina pieskrēja pie vannasistabas durvīm, sāka tās dauzīt un lamāties.
Kāds gan bija viņas pārsteigums, kad no vannasistabas iznāca pilnīgi nepazīstams vīrietis.
“Kas šeit notiek? Kur ir Sergejs?” Marina jautāja.
“Mani sauc Jevgēņijs Esmu Sergeja draugs no skolas laikiem. Mēs jūsu pilsētā esam caurbraucot, ar sievu nolēmām ieskriet paviesoties pie Sergeja,” svešinieks skaidroja.
“Kur viņš pats ir?” Marina neatlaidās.
“Viņš devās pēc dzērieniem. Mēs nupat kā ienācām, bet viņš aizgāja uz veikalu,” atbildēja Jevgēņijs.
Tobrīd Sergejs ienācā mājoklī ar iepirkumu maisiņiem rokās, ieraudzīja Marinu un bija gaužām pārsteigts: “Kādi vēji tad tevi atpūtuši? Es tevi gaidīju tikai pēc divām dienām.”
Pēc pusstundas visi kopā sēdēja pie galda un smējās par notikušo.
“Bet es nezināju, ka tu esi tik kaujinieciska un greizsirdīga,” pajokoja Sergejs.
“Tu joprojām daudz ko par mani nezini,” Marina ironiski atbildēja.