Man ir 45 gadi, lielāko dzīves daļu esmu nodzīvojusi kopā ar vecākiem viņu mājā. Mamma man bija ne tikai vecāks, bet arī draudzene. Mana pašas dzīve neizdevās pārāk labi: civillaulība, naudas trūkums. Mamma pārdzīvoja, ka man nav pārtikusi dzīve, nav automašīnas, nav nekā, kam, kā, pēc viņas domām, vajadzētu būt veiksmīgai sievietei. Es nevarēju viņai palīdzēt finansiāli, un laika gaitā tas viņu sāka kaitināt. Māte man man teica, ka esmu stulba neveiksminiece.
Šķita, ka mēs esam zaudējušas sirsnību viena pret otru, lai gan mana sirds lūza no maiguma pret viņu. Mamma pēc operācijas nepārdzīvoja anestēziju. Pats trakākais, ka tajā vakarā, kad ar viņu nonācām slimnīcā, gribēju, lai viņu izoperē, lai viņa paliek slimnīcā un lai vismaz dažas dienas nebūtu skandālu un pārmetumu. Un tad viņa aizgāja aizsaulē, bet es nevaru sev piedot, ka es viņai piekasījos un ķildojos. Kā man pārvarēt šo zaudējumu, vaicā 45 gadus vecā Jūlija.
Psihologa komentārs
Es jūtu līdzi tavām bēdām, Jūlija. Tu piedzīvoji tuva cilvēka zaudējumu, tas ir smagi. Sērošana katram notiek savādāk. Ir grūti, ja sāpes saistītas ar ilgstošiem aizvainojumiem un konfliktiem. Taču tu esi dzīvs cilvēks un pret mammu izturējies tā, kā tobrīd varēji, atbilstoši savām izjūtām. Tu neesi ideāla, bet tava mamma arī tāda nebija.
Tagad tev jāatvadās no mammas, jāpierod dzīvot bez viņas, jāpārskata savi ieradumi. Mēs vienmēr esam atkarīgi no mīļajiem, un, zaudējot saikni ar viņiem, mēs sajūtam tukšumu. Realitāte mainās, un ir vajadzīgs laiks, lai pie tās pierastu. Akūtu sērošanas laiku nomaina situācijas pieņemšana, un gada laikā notiek pielāgošanās jaunajai dzīves realitātei.
Varbūt tevi nomierinās doma, ka vēlējies palīdzēt mammai un pavadīji viņu uz slimnīcu, biji ar viņu kopā līdz pēdējam. Tev varbūt kļūs vieglāk, ja apzināsies, ka viņa aizgāja mūžībā viegli. Mammas vairs nav, bet tev ir jādzīvo, un, protams, uzpeldēs atmiņas par jūsu attiecībām. Līdz ar cilvēka nāvi mūsu jūtas pret viņu nepazūd.
Iespējams, pēc kāda laika tu vēlēsies aprunāties ar speciālistu par situācijām, kuru dēļ tu joprojām turi ļaunu prātu uz savu mammu. Tas ir labi. Jādzīvo tālāk, atbrīvojot enerģiju, kas bremzē uzkrātā neskaidrība attiecībās. Varēsi saprast, par ko esi mammai pateicīga un kam nepiekrīti (un tev ir visas tiesības to darīt).
Esmu pārliecināta, ka pēc mātes nāves tev ir jārisina strīdu cēloņi un viņas neapmierinātība ar tevi un tavu dzīvi, analizējot mātes dzīvi, bērnību, kā arī viņas pašas attiecības ar saviem vecākiem. Tas ļaus izprast cēloņus, kuru dēļ viņai radās pretenzijas pret tevi. Dažreiz mēs skaidrāk redzam tālumā, nevis tuvumā. Un tagad ir vērts nodarboties ar ikdienas lietām, labi izgulēties, atpūsties, rūpēties par sevi. Es domāju, ka tava māte vēlētos, lai tev viss būtu labi. Vecāki aiziet, atstājot gabaliņu no sevis bērnos un mazbērnos. Viņi dzīvoja, kā varēja, kā prata, viņi gribēja mums visu labāko. Mēs varam analizēt viņu pieredzi, izvēlēties sev piemērotāko un virzīties tālāk dzīves ceļā.