Mēs nolēmām dzīvot pie manis, jo Vladimiram savas dzīvesvietas nebija. Neskatoties uz to, ka viņam bija jau 42 gadi, viņš dzīvoja ar savu mammu.
Turpat dzīvoja arī viņa māsa ar saviem dvīņiem. Man bija savs vienistabas dzīvoklis, kuru nopelnīju pati ar cītīgu darbu bez vecāku palīdzības.
Komunālie – uz mana rēķina. Ēdiens- uz mana rēķina. Vladimirs visu laiku teica, ka mēneša beigās saņems algu, bet es tā arī ne reizi to neesmu sagaidījusi. Burtiski divus mēnešus pēc kāzām viņš paziņoja, ka viņu atlaida.
Līdz pat šim brīdim viņš nesteidzas meklēt darbu, pavada laiku pie mātes, vai arī skatās televizoru.
Es paciešu visus viņa izgājienus, bet arī es neesmu no dzelzs! Vēl vairāk, viņš man pārmet, ka viņam apnicis dzirdēt klaviatūras klabināšanu, kad strādāju mājās.
Pagājušā nedēļā viņš pat pret mani pacēla roku, jo es nepaspēju viņam pagatavot vakariņas. Ko man darīt?