Pirmais iemesls
Māmiņas uzskata, ka viņu bērns ir debesu dāvana. Es neesmu pret universālo mātes mīlestību, bet tev mani nav tajā jāiesaista.
Piemēram, pie manis atnāca kolēģe ar dēlu. Puikam četri gadi. Kas man jājūt? Vai tā būtu mīlestība pret svešinieku? Viņš man ir svešs, lai arī mazs. Es nevēlos ar viņu sazināties, man nepatīk, ja viņi man tiek uzgrūsta saziņa ar kādu svešu personu.
Otrais iemesls
Daudzi vecāki aizmirst par pareizu audzināšanu. Viņiem uzskata par normālu parādību, ja bērns zīmē uz sienām, lej tēju akvārijā, met tehniskas ierīces uz grīdas vai kaitina mājdzīvnieku.
Tā vietā, lai labi pavadītu laiku, tev jādomā par to, vai bērns nekaitēs tavam īpašumam.
Trešais iemesls
Kurš ir atbildīgs par bērna rīcību? Neviens! Vienā no draugu burziņiem mana paziņas meita paņēma šķēres un sabojāja manas dārgi pirktās austiņas.
Viņa arī nospeķoja televizoru ar šokolādi un pabaroja mūsu mopsi ar konfektēm. Manas pretenzijas neviens neņēma vērā. No sērijas – bērns spēlējas, tāpēc neatstāj svarīgas lietas redzamās vietās.
Ja bērns kaut ko salauzīs, vecāki arī tevi padarīs vainīgu, bet par zaudējumu atlīdzināšanu nevar būt ne runas. Ziniet, man jau ir apnicis riskēt un uzticēties bērniem, kuri viņu vecākiem šķiet mīļuma kalngals.
Protams, mans sociālais loks līdz ar to ir samazinājies, bet es neskumstu. Tu vari mani rāt un nosodīt – man ir vienalga. Tas ir mans lēmums, punkts!