Man vienai īsti negribējās vienai doties mājās. Es jutu milzīgas bailes. Kad piedzima mana meita, man bija tikai astoņpadsmit gadu. Mani vecāki dzīvo ļoti tālu no vietas, kur mitināmies mēs ar vīru. Attālums bija pusotrs tūkstotis kilometru.
Protams, es piezvanīju laulātajam draugam. Viņš teica, ka izņems mani un bērnu no dzemdību nama. Tomēr zināju – kad atgriezīšos mājās, neviens neko nebūs sagatavojis manām un bērniņa vajadzībām. Vīrs dosies uz darbu, bet es palikšu viena ar mazuli.
Situāciju sarežģīja tas, ka dzīvojām laukos. Mums mājās nebija pat krāna ūdens, mēs pēc tā gājām patālu. Nākamajā rītā mani izrakstīja. Visas jaunās māmiņas aizveda tuvinieki. Mans vīrs atnāca kopā ar brāli. Mēs atgriezāmies mājās. Tur valdīja kārtība, bet ēdiens nebija sagatavots.
Nolikām bērniņu gulēt un vīrs saka:
“Pagaidām uztaisi ēdienu, bet es došos uz brāļa dārzu rakt kartupeļus.”
Vārdos nevar aprakstīt, cik tas bija aizvainojoši.
Uzreiz atcerējos, kā gaidot mājās mazuli, bija gatavojušies manu palātas biedreņu tuvinieki. Jebkura sieviete zina, cik ļoti viņai pēc dzemdībām ir vajadzīga tuvu cilvēku palīdzība; turklāt morāls atbalsts ir vajadzīgs ne mazāk kā fiziska palīdzība.
Tolaik autiņbiksīšu vēl nebija. Man pašai bija jāmazgā autiņi un tajā pašā laikā jāgatavo sev un vīram.
Apmēram pēc nedēļas pie mums ciemos atbrauca mamma. Tad jau kļuva daudz vieglāk. Viņa ļoti palīdzēja šajā grūtajā periodā.
Bet kā tevi sagaidīja no dzemdību nama? Pastāsti par to komentāros!