Kādu dienu es atgriezos mājās un pēkšņi ieraudzīju ko neticamu – uz kāpnēm sēdēja mana bijusī sieva. Viņa turēja rokās zīdaini un raudāja.
Es nesapratu, kas notiek. Sieviete nokrita man pie kājām, lūdzot atļauju padzīvot pie manis. Mani pārņēma žēlums, un es ielaidu bijušo lauleni dzīvoklī.
Savulaik mēs šķīrāmies ar pamatīgiem skandāliem. Bijusī dzīvesbiedre man neatdeva personīgās mantas. Viņa saplēsa manu pasi un sadauzīja telefonu. Visiem mūsu draugiem stāstīja, kāds es esmu nelietis.
Nomierināju viņu, pacienāju ar tēju. Ekssieva atguvās stundas laikā. Izrādās, ka pēc mūsu šķiršanās viņa bija apprecējusies otrreiz.
Ar vīru dzīvoja labi, viņš viņu nesāja uz rokām. Kas gan nekaitēja dzīvot, bet bijusī piekrāpa savu vīru. Kā viņa stāsta, nejauši. Klubā bija atpūtusies ar draudzenēm, piedzērusies un pārgulējusi ar pirmo pretimnācēju.
Bijusī palika stāvoklī. Viņa bija pavisam aizmirsusi par gadījuma sakaru un domāja, ka bērns ir no vīra. Bet še tev! Izrādījās, ka viņam nevar būt bērni. Vīrs visu saprata un padzina grūtnieci.
Viņa devās pie savas mammas, bet neko neteica par bērnu. Viņas māte ir nabadzīga sieviete – dzīvo vienistabas dzīvoklī un pelna grašus. Kad meita piedzemdēja, māte neticēja savām acīm.
Sieviete atteicās vilkt uz saviem kamiešiem meitu un mazmeitu. Izmeta abas pa durvīm, iedodot nedaudz naudas. Bijušajai nebija kur iet. Tad viņa bija atcerējusies mani kā savu pēdējo cerību.
Es piekritu palīdzēt, bet pieprasīju, lai viņa nāk mājās laikus, nestaigā pa klubiem un netusē ar draudzenēm.
“Vai tev ir skaidrs?” es vaicāju.
Bijusī enerģiski pamāja ar galvu. Viņa solīja izpildīt visas prasības. Es gan viņai īpaši neticēju.
Man par lielu pārsteigumu bijusī izrādījās brīnišķīga saimniece un mīloša mamma. Viņa pārņēma visus sieviešu pienākumus, lai gan es to nelūdzu.
Devās pastaigāties ar meitiņu. Viņa nevienu svešinieku neveda mājās un nekur nepazuda.
Kad meitenei apritēja gadiņš, bijusī iekārtojās darbā par pārdevēju pārtikas preču veikalā. Viņa patiesi mīlēja savu meitu un veltīja viņai visu savu brīvo laiku.
Pagāja gads. Mūsu starpā parādījās kaut kādas jūtas. Es gan tām nepiešķīru nozīmi. Es uz bijušo skatījos ar citu skatienu.
Viņa to pamanīja, bet mani neizdarīja uz mani nekādu spiedienu. Pirms gada es būtu domājis, ka tas ir īslaicīgi. Tagad redzu, ka cilvēks ir kļuvis pavisam citādāks. Nav vairs tās skandalozās sievietes, kas pastāvīgi iedzēra.
Es ilgi domāju par mūsu attiecībām. Dzīvojam vienā dzīvoklī, mājsaimniecības budžetā katrs iemaksājam pusi, kopā audzinām bērnu.
Meitene mani uzskata par savu tēvu. Kad viņa pirmo reizi pateica vārdu “tētis”, es burtiski izkusu. Es nedomāju, ka tik jauki ir būt tēvam.
Tad es pieņēmu lēmumu. Izteicu bijušajai atkārtotu laulību piedāvājumu. Viņa piekrita. Tagad mums ir īsta ģimene. Es ceru, ka mēs vienmēr būsim laimīgi.
Bet kāds ir tavs viedoklis par šo neticamo stāstu ar laimīgām beigām? Vai tas ir no sērijas, ka “veca mīlestība nerūs?” Laipni aicināts sniegt savu viedokli vai dalīties pieredzē raksta komentāros!