Novecošana ir dabisks mūsu dzīves posms un svarīga pieredze ne tikai pašam cilvēkam, bet arī viņa tuviniekiem. Mūsu stāsta varone joprojām ir ļoti jauna, taču viņa nevilcinājās uzņemties atbildību par slimo vecmāmiņu. Tomēr situācija izvērtās pavisam savādāk, nekā viņa bija cerējusi.
Mums ar vecmāmiņu vienmēr bijušas ļoti tuvas attiecības. Es varēju viņai pastāstīt to, ko nekad nebūtu atklājusi savai mātei. Vecmāmiņa cienīja manas vēlmes, mācīja domāt patstāvīgi. Kad sāku veidot attiecības ar puišiem, es dalījos tieši ar viņu. Mamma agri izšķīrās no mana tēva, nespēja izveidot personīgo dzīvi un ienīda vīriešus. Vecmāmiņa līdz pat vectētiņa aiziešanai mūžībā bija laimīgi precējusies, tāpēc es vairāk uzticējos viņas, nevis mātes viedoklim, stāsta 23 gadus vecā Jana.
Mamma ar vecmāmiņu bieži strīdējās, pēc manām domām, mātes smagā rakstura dēļ. Arī man ar mammu nebija viegli atrast kopīgu valodu – omīte mani saprata labāk. Kad sāku strādāt uz pusslodzi, mums bija tradīcija – katru nedēļas nogali aicināju viņu uz kafejnīcu un pacienāju ar kūkām. Jutu, ka viņa ar mani lepojas, man tas bija ļoti svarīgi.
Tad notika negaidītais. Vecmāmiņu piemeklēja insults, viņa kļuva daļēji paralizēta. Māte viņu atveda no slimnīcas pie mums. Taču attiecības, kas jau iepriekš nebija īpaši siltas, pēc nedēļas kļuva vēl saspringtākas.
Tad nolēmu, ka pārcelšos pie vecmāmiņas uz viņas dzīvokli un pati par viņu rūpēšos. Karantīnas dēļ man nebija jāiet uz koledžu, un es nospriedu, ka varētu viņai veltīt pietiekami daudz laika.
Lēmums nāca viegli, pat jutu kaut ko līdzīgu priecīgam reibumam. Šis risinājums man nešķita kā upuris, tieši otrādi: es to uztvēru gandrīz kā piedzīvojumu. Galu galā mēs tik labi saprotam un mīlam viena otru. Mana vecmāmiņa ir taktiskākais cilvēks, ko pazīstu, un beidzot man būs iespēja pateikties viņai par visu siltumu un mīlestību, ko esmu saņēmusi visu dzīvi.
Nodomāju – galvenais ir pareizi organizēt procesu un uzturēt labas attiecības. Un man izdosies viss, kas neizdevās manai mūžīgi ar visu neapmierinātajai mātei.
Pirmajā nedēļā viss bija gandrīz tieši tā, kā es biju iztēlojusies. Ar draugiem netikos, bet to attiecināju uz karantīnu. Bija eiforijas sajūta, kad skaidri zini, ka dari lielu un svarīgu lietu.
Vairums citu cilvēku pamet savus mīļos vai rūpējas par viņiem, sakožot zobus, bet mēs ar vecmāmiņu dzīvosim brīnišķīgu, draudzīgu dzīvi. Šī stulbā maksimālisma sajūta mani sagrāva ātrāk, nekā biju gaidījusi.
Pēc nedēļas es sapratu, ka esmu mežonīgi nogurusi. Mazgāšanas un pārģērbšanās rituāls divas reizes dienā bija fiziski smags. Sākumā ar omīti lieliski sapratāmies, viņa pateicās un iedeva buču.
Bet kādu dienu viņa atzinās – būtu labāk, ja viņa aizietu aizsaulē un neapgrūtinātu mani ar visu to, kam ejam cauri. Protams, es viņai aizliedzu tā runāt, bet tovakar es aizgāju uz vannas istabu, atgriezu ūdens krānu, lai mani nevarētu dzirdēt, un devu jūtām vaļu.
Pagāja vēl divas nedēļas, un es pirmo reizi pacēlu balsi uz vecmāmiņu, kad viņa man aizrādīja, ka zupa neesot īpaši garda. Mēs nerunājām pusi vakara. Man bija kauns. Es raudāju un lūdzu piedošanu.
Pēc mēneša es beidzot sapratu, ka es vairs nevaru tā dzīvot. Piezvanīju mammai un atzinu, ka netieku galā. “Atmet domu, ka esi pati labākā uz pasaules,” viņa man teica. Un viņai bija taisnība.
Nolēmām, ka dzīvosim visas kopā un dalīsimies rūpēs par vecmāmiņu. Tomēr arī tagad, kad vien iespējams, cenšos pavadīt laiku ārpus mājas. Mana vecmāmiņa ir pārvērtusies par citu cilvēku – viņa nemitīgi ķīvējas ne tikai ar mammu, bet arī ar mani. Viņa raud un saka, ka nevēlas šādi dzīvot. Mamma arī mirkst asarās.
Bieži aizeju uz vecmāmiņas tukšo dzīvokli, palieku tur pa nakti un negribu atgriezties. Saprotu, ka rīkojos gļēvi, bet jūtu, ka šāda dzīve mani galē nost, un nekam citam vairs neatliek gararīga un fiziska spēka.
Psihoanalītiķes komentārs
Janas stāstā mamma un vecmāmiņa aplūkotas polāri: mamma “sliktā” un neapmierinātā, bet vecmāmiņa “labā”, kas rūpējas par mazmeitas vajadzībām. Māte nespēj iekārtot personīgo dzīvi, bet vecmāmiņa nodzīvojusi laimīgu laulības dzīvi līdz pat vīra nāvei.
Reālajā dzīvē tas, protams, nenotiek, un mūsu varone “sašķeļ” savu mātes tēlu: pozitīvā daļa tiek vecmāmiņai, negatīvā – mātei. Tas ir saprotams: jau no mazotnes bērns piedzīvo ambivalentas jūtas pret mammu – te viņa ir tuvumā, te pazūd, te baro, te nebaro.
Lai tiktu galā ar šīm svārstībām, kādā brīdī psihe atrod izeju: sadalīt ārējos objektus labajos un sliktajos. Pret “labajiem” cilvēks izjūt simpātijas un uzticēšanos, pret “sliktajiem” – naidīgumu un vēlmi bēgt.
Spriežot pēc visa, gan māte, gan vecmāmiņa Janas bērnībā necentās izlīdzināt šo sašķeltību. Un, ja agrāk meitene centās distancēties no mātes un būt tuvāk vecmāmiņai, tagad viņas vienkārši samainījās vietām: viņa palielināja distanci ar vecmāmiņu un nedaudz pietuvojās mātei. Tomēr iekšējais līdzsvars joprojām netiks sasniegts.
Jana saskaras ar tuva cilvēka neizbēgamu novecošanu un ierastā pasaules skatījuma sabrukumu. Šo ceļu labi ilustrē slāvu tautas pasakas par meitenes iesvētīšanu, kuras gaitā ir jāsatiekas ar mirušo pasaules pārstāvi Babujagu (meža burvi), lai izaugtu un sagatavotos sava bērna piedzimšanai.
Stāsta varone ir līdzīgas izvēles priekšā – viņai ir jāizlemj: vai būt gatavai kontaktēties ar nāvi vai labāk atstāt vecmāmiņu pie mātes un pašai doties uz viņas bijušo dzīvokli un palikt tā dēvētajā bērna pozīcijā.
Pagaidām viņa nav izdarījusi šo izvēli un tikai dusmojas uz vecmāmiņu, ka viņa līdzīgi kā Babajaga jauno sievieti vairs nebaro, bet dod neiespējamus uzdevumus un konfrontē ar nepieciešamību nobriest un pieaugt. Bet tā pirmām kārtām ir prasme izvērtēt pretrunīgas jūtas sevī.
Iespējams, ka arī Janas māte savulaik nepārdzīvoja pieaugšanas krīzi. Un tāpēc tagad viņas uzdevums ir iziet cauri šādam posmam, rūpējoties par savu veco māti. Un sievietes meita tikai pirmo reizi saskārās ar dzīves ēnas pusi, bet nolēma to par nedomāt, atliekot pieaugšanas procesu uz vēlāku laiku.
Labi ir tas, ka Jana labi apzinās savas jūtas, un šī vērīgā un godīgā attieksme pret sevi var kļūt par lielisku viņas atbalstu.