Otrā pasaules kara laikā pasaule apgriezās ar kājām gaisā. Ģimenes sabruka, bērni zaudēja vecākus, brāļus un māsas izšķīra un adoptēja cilvēki no dažādām pilsētām un pat valstīm. Atrast savus tuviniekus un bija ļoti grūti. Šiem dvīņiem bija lemts tikties tikai pēc 70 gadiem. Grūti noticēt, bet tādas situācijas gadās. Paskatieties uz viņu reakciju — tā ir nenovērtējama!
Visu mūžu Luciānam Poznanskim bija savāda sajūta. Viņam likās, ka viņam ir dvīņu brālis. Viņš izjuta viņa trūkumu tā, it kā būtu pazaudējis daļiņu no sevis. Un tikai 68 gadu vecumā viņš uzzināja, ka tam ir bijis pamats. Kopš tā brīža viņš sāka sapņot par ģimenes atkalapvienošanos. ”Es nevarēju tam noticēt… Tas bija šoks. Vairāk par visu pasaulē es vēlējos, lai mans brālis būtu man blakus” – teica Lucians.
Luciana brālis Džordžs Skržiņeckis 17 gadu vecumā uzzināja, ka viņam ir dvīņu brālis. 60-jos gados viņš centās brāli atrast, bet visas pūles bija veltīgas. Pēc tam Džordža audžuģimene pārcēlās uz ASV, kur arī Džordžs pavadīja visu dzīvi. ”Es nezināju, kad notiks mūsu tikšanās brīdis, bet gaidīju to brīdi, kad atradīšu brāli” – teica Džordžs.
Palīdzību meklējumos sniedza Sarkanā Krusta brīvprātīgie, kuri piedalās ģimeņu saišu atjaunošanas programmā. Pateicoties viņiem, notika šī tikšanās Polijā. Pēc tam brāļiem pastāstīja patiesību par viņu bērnību.
Viņu māte, poliete Elizabete, kara laikā ilgu laiku bija darba nometnē Vācijā. Pēc atbrīvošanas viņa dzemdēja divus puisēnus. Diemžēl drīz viņa saslima un nomira. Bērnus nosūtīja uz Polijas teritoriju, kur viņus adoptēja dažādas ģimenes.
”Beidzot mēs viens otru atradām. Labi, ka ilgais stāsts ir beidzies! – saka brāļi.
Paskatieties šo aizkustinošo tikšanos. Vai ir kaut kas vērtīgāks par ģimeni šajā pasaulē?
Cik brīnišķīgi, ka šie cilvēki beidzot satikās. Viņi tik daudz palaiduši garām. Varam tikai iedomāties, cik daudz stāstāmā katram sakrājies. Ja arī jūs aizkustināja šis stāsts, tad iesakiet draugiem!