Alena uzauga kā vienīgais bērns ģimenē. Meitene piedzima, kad viņas mātei bija 42, bet tēvam 56 gadi. Kad meitiņai bija tikai trīs gadi, ģimenes galva aizgāja aizsaulē, un viņam tā arī nepaveicās ieraudzīt, kā Alena pieaug.
Mazā meitenīte palika viena ar mammu. Alena vienmēr centās būt paklausīga, palīdzēt mātei mājas darbos it visā, kā arī cītīgi mācījās.
Taču meitene piedzīvoja šausmīgu triecienu – kad viņai bija 12 gadu, nomira arī viņas māte, neskatoties uz to, ka sievietei bija tikai 55 gadi.
Vismaz kaut kur meitenei veiksme uzsmaidīja – bērnunamā viņa nenokļuva, jo par viņu rūpes uzņēmās radiniece, Marinas tante. Sieviete kādu laiku dzīvoja kopā ar meiteni, taču drīz vien viņai bija jāatgriežas mājās, kur viņai bija sava ģimene.
Palikt kopā ar Alena vai paņemt viņu pie sevis tante nevarēja. Kopš tā laika pusaudze sāka dzīvot viena. Tante tikai ik dienu telefoniski kontrolēja māsasmeitas dzīvi, kā arī divas reizes gadā ieradās viņu apciemot.
Tieši šajā periodā jauniete sāka komunicēt ar gados vecu mežsargu, kurš sniedza viņai atbalstu un sirds siltumu. Tolaik Jānim jau bija 55 gadi, un viņš uzņēmās šefību par vientuļo meiteni.
Viņš teica: “Bārene dzīvo viena pati, bet ciematā ir visdažādākie cilvēki, ir tādi, kas ir gatavi palīdzēt, savukārt citi nekavēsies atņemt pēdējo”.
Pamazām Alena ļoti pieķērās gados vecajam mežsargam, sāka viņu uzskatīt teju par savu radinieku. Jānis palīdzēja bārenei, bet lielāko daļu viņai uzticēto pienākumu neatcēla, jo uzskatīja, ka nākotnē viņai būs jātiek pašai galā ar dzīves problēmām un kaut kā jāorganizē sadzīve.
Taču tālākais notikumu pavērsiens Alenas dzīvē bija pārsteidzošs. Kad meitene nobrieda, viņa saprata, ka mīl Jāni un nav gatava šķirties no viņa. Kad Alenai bija 19 gadu, pāris apprecējās.
Ciema iedzīvotāji un meitenes tante bija burtiski šokā, taču Alenu un Jāni tas it nemaz nesatrauca.
Alena kopā ar Jāni lieliski vadīja mājsaimniecību, jauniete neuzdrošinājās pamest savu mīļoto, tāpēc pēc skolas pabeigšanas nedevās mācīties uz pilsētu. Pārim gadus vēlāk piedzima dēls.
Šis notikums ģimeni tikai vēl vairāk saliedēja. Tagad Alenai jau ir 26 gadi, bet Jānis nesen nosvinēja savu 69. dzimšanas dienu.
Sieviete atzīst, ka kopdzīves laikā ne reizi nav izjutusi 40 gadu atšķirību. Pēc viņas vārdiem, abi ar vīru viņi vienmēr ir uz “viena viļņa”.
Vienīgais, kas Alenu apbēdina, ir viņas vīra veselība – vīrietis tikpat kā neiziet no mājas un nepiedalās mājsaimniecības darbos, viss ir jādara viņai vienai pašai.