Un, kad attiecības attīstījās līdz laulību piedāvājuma stadijai, bijusī sieva kopā ar bērniem aizbrauca uz citu pilsētu kopt slimo māti, tāpēc iepazīšanās ar mana mīļotā bērniem tika atlikta.
Jā, Sandris man izteica piedāvājumu precēties, un es, protams, piekritu. Sākām gatavoties kāzām. Krāšņas svinības nebija plānotas, tomēr gribējās sapulcināt radus un draugus šajā nozīmīgajā dienā.
Bija iecerēta neliela ceremonija dzimtsarakstu nodaļā un pēc tam svētku mielasts restorānā. Bez visādām papildu ekstrām.
Gatavošanās ritēja pilnā sparā, līdz kāzām bija atlikušas tikai dažas dienas, kad vīrs paziņoja, ka bijusī sieva ar bērniem ir atgriezusies pilsētā.
Tas tika teikts neitrālā tonī, vienkārši kā informācija. Es jautāju, vai viņš vēlas redzēt savus bērnus mūsu kāzās. Sandris vienkārši paraustīja plecus, sakot, ka esot jāpajautā viņiem.
Palūdzu viņam nekavēties ar uzaicinājumu, lai varētu operatīvi veikt izmaiņas gan ēdienu gan vietu skaita ziņā. Saprotu, ka vēl divu personu piedalīšanās mielastā neko īpaši nemainīs, bet gribējās, lai viss izdotos perfekti.
Sandris pamāja ar galvu, piebilstot, ka patiesībā man beidzot būtu laiks ar iepazīties viņa dēliem. Viņš piezvanīja bijušajai un vienojās, ka viņš uz vienu dienu paņems bērnus, lai mēs varētu normāli iepazīties un, ja viss būs labi, tad ņemt viņus līdzi uz kāzām. Ekssievai nebija nekādu iebildumu.
Pēc pāris dienām mēs piebraucam pie bijušās sievas mājas, viņa nokāpa lejā ar bērniem sāka runāties ar Sandri. Es skatījos uz viņiem un sapratu, ka viņi nav bijušie.
Gan viņai acīs bija redzamas sāpes, bet viņš bija uzvilkts kā stīga, bērni rosījās ap vecākiem – viņi izskatījās kā normāli, mīloši partneri, kas vienkārši saķildojušies.
Man bija sāpīgi, pārņēma neliels aizvainojums, bet sapratu – Sandra dzīvē man nav vietas. Es sajutos kā mīļākā, kas aizviļ vīrieti no ģimenes.
Saņēmu sevi rokās, izkāpu no mašīnas un iejaucos sarunā. Paziņoju, ka plāni mainās un nevarēsim paņemt bērnus. Sandra bijusī sieva izbrīnā iepleta acos , bet es kopā ar apmulsušo Sandri aizbraucu uz manām mājām.
Tur mēs ļoti atklāti parunājāmies un iedzērām, viņš izstāstīja man visas savas sāpes, atklāja šķiršanās iemeslu un atzina, ka joprojām mīl savus bērnus un viņu māti.
Abi raudājām un nolēmām, ka kāzu nebūs, jo Sandris un viņa bijusī sieva joprojām mīl viens otru, turklāt abiem ir kopīgi bērni.
Nē, tāda laime man nav vajadzīga ne par velti, ne par naudu. No rīta aizsūtīju Sandri pie bijušās sievas uz atklātu sarunu, bet pati devos atcelt laulību ceremoniju.
Es nezinu, kā viņu kopdzīve izvērtīsies, bet es nevēlos mūžīgi būt par “plāksteri” Sandra dzīvē. Ja viņi abi ar bijušo nav muļķi, tad viņu attiecības pavisam noteikti ieies jaunā, pozitīvā gultnē.
Bet kāds ir tavs viedoklis par šo stāstu? Lūdzu, dalies komentāros – būsim ļoti pateicīgi!