Reiz mana paziņa vārdā Žanna mūs uzaicināja svinēt viņas dzimšanas dienu. Sieviete to atzīmēja mājās. Viesu bija diezgan daudz, visi sēdēja ļoti tuvu viens otram pie galda.
Kompānijā bija sapulcējušies dažāda vecuma ļaudis – no bērniem līdz sirmgalvjiem. Saimniece pati uzklāja galdu.
Žanna mums pajautāja, cik pelmeņus mēs parasti apēdam. Un pati atbildēja par visiem: “Bērniem ir 10 gabali, bet pieaugušajiem ir 20.” Šķīvji tika salikti, pelmeņi saskaitīti. Pelmeņiem katrs varēja pielikt mājās gatavotu adžiku.
Ja ar pelmeņiem nevienam nebija problēmu, tad ar piedevām sanāca sarežģījumi. Tad Žanna teica:
“Katram viena tomāta un gurķa šķēle, divi marinēti sīpoli un ķiploki, viena kotlete.” Karstos kartupeļus un skābētus kāpostus varēja ēst, cik katrs vēlējās.
Tāpēc es atceros šo dzimšanas dienu, jo tā nebija gluži ierasta. Marinētus gurķus varēja ēst pa gabaliņiem.
Sieviete, kas sēdēja man blakus, jautāja, vai es ēdīšu tomātu. Mēs ar viņu mainījāmies, viņa apēda divus tomātus, bet es divus gardus kraukšķīgus gurķus.
Bet mans vīrs ar prieku paņēma visus manā porcijā ieliktos ķiplokus un sīpolus.
Es neatceros, kā gaviļniece dalīja dzērienus. Toreiz es gandrīz tos nelietoju.
Desertā katram viesim bija pa kūkas gabalam. Bet tēja tika pasniegta ar mājas ogu ievārījumu.