Svinību dienā Daša izskatījās apburoši. Visi viesi pievērsa viņai uzmanību. Jo īpaši viena grupa: Romāns, Sergejs un Jurijs bija jau pietiekoši daudz iedzēruši un jokoja par to, ka drīz viena Daša kļūs par jaunu vientuļo māmiņu.
Viņi to sacīja tik klusu, lai pārējie viesi nedzirdētu, bet, acīmredzot, viena frāze līdz Dašai tomēr aizgāja. Līgava izlikās, ka neko nav dzirdējusi, bet atkal aizdomājās par savu lēmumu. Varbūt viņai nevajadzēja precēties?
Jevgēņijs jau divreiz bija precējies, un no šīm laulībām viņam bija bērni. Varbūt viņa būs nākamā, kuru viņš pametīs?
Svinības notika un pēc 3 mēnešiem Dašai piedzima meita Paula. Jevgēņijs centās pavadīt ģimenē pēc iespējas vairāk laika, palīdzot sievai mājās, staigājot ar meitu ratiņos, vakaros viņu mazgājot.
Atlikušajā laikā viņš strādāja un, lai satiktos ar draugiem, viņam atlika maz laika: viņš reizēm viņiem aizsūtīja pāris fotogrāfijas, bet tas arī viss.
Kādā piektdienā pazvanīja Sergejs:
• Jevgēņij, atbrauc pie manis uz vasarnīcu, cepsim šašliku, ieiesim pirtī, iedzersim alu. Atslābināsimies.
• Vilinoši, bet nekādi nevaru atstāt Dašu un Paulu vienas.
• Nu beidz, tava sieva taču visu izdarīs, ne tā? Tu ko, ieguvi divus bērnus viena vietā? – ironizēja Sergejs.
• Uz ko tu dod mājienu? – vēsi vaicāja Jevgēņijs.
• Lai sieva pati mācās tikt galā, tavas iepriekšējās sievas taču tika galā.
• Iegaumējiet, ka Daša nav kāda no manām bijušajām, lai gan tagad saprotu, ka savā laikā arī viņām vajadzēja manu palīdzību.
• Nu labi, beidz, es tak tikai jokoju, nekas nopietns, – atbildēja Sergejs.
• Iegaumē un nodod to arī pārējiem! Daša ir mana ģimene, un, vai nu jūs to pieņemat, vai arī mums vairs nav pa ceļam… – izlēmīgi paziņoja Jevgēņijs.
Sergejam nācās aprobežoties ar Romāna un Jurija kompāniju. Viņi iedzēra un Jurijs sacīja:
• Izskatās, ka mēs velti smējāmies par Dašu. Tas viss ir nopietni.
Romāns piebilda:
• Rīt aizsūtīšu savu sievu ciemos. Lai aizved bērnu mantas. Mums Katrīna tik ātri izauga, ka nepaspēja nonēsāt pat pusi no mantām…