Man ir tāda sajūta, ka es dzīvoju ar vilkaci. Kad mans pacietības mērs bija pilns, es piedāvāju viņam veikt depilāciju.
Man draudzene strādā salonā, pie viņas bieži nāk vīrieši. Tajā nav nekā apkaunojoša.
• Man ar orientāciju viss ir lieliski. Es neiešu ne uz kādiem saloniem! Nesagaidīsi! – sāka viņš kliegt.
Es nolēmu viņam nopirkt krēmu, lai likvidētu matiņus. Piedāvāju pati viņam visu izdarīt. Maksimāli maigi un akurāti.
Viņš tādu skandālu sarīkoja! Paziņoja, ka apmatojums uz ķermeņa ir viņa lepnums. Viņš uzskata, ka visi viņu apsmies, ja viņš kaut ko tādu izlems darīt.
Mēs tā sastrīdējāmies, ka gandrīz vai izšķīrāmies. Tajā naktī viņš pat nenakšņoja mājās, baidījās, ka es izmantošu depilācijas krēmu, kad viņš aizmigs.
Šodien viņam zvanīju, bet viņš pagaidām negrib atgriezties mājās. Es nesaprotu, kāpēc viņš taisa tādu traģēdiju. Vai tiešām viņam patīk tās pinkas pa visu ķermeni?
Vajag taču kaut kā iet līdzi laikam, attīstīties un sevi kopt. Vīriešiem jāseko līdzi savam ārējam izskatam, tāpēc nesaprotu mīļotā spītību.
Varbūt labāk uzreiz šķirties?