Mēs ar vīru nolēmām, ka pirmos piecus kopdzīves gadus mēs nerunāsim par bērniem. Sākumā mēs nolēmām dzīvot paši sev, veidot karjeru un sakārtot dzīvi. Kad līdz paredzētajam datumam bija palicis gads, devos pie ārsta uz pilnu izmeklēšanu, kuras gaitā izrādījās, ka esmu neauglīga un nekad nevarēšu radīt bērnu.
Es biju šokēta. Pats trakākais, ka man nebija ne jausmas, kā par to pastāstīt savam vīram. Es zināju, ka viņš ļoti vēlas bērnus. Es redzēju, kā viņš skatījās uz saviem draugiem, kam bija atvases.
Reiz atradu viņa piezīmju grāmatiņu, kur viņš pierakstīja visu, ko darīs ar bērnu, kādas kopīgas izklaides viņiem būs. Turklāt viņš bija paredzējis aktivitātes atsevišķi meitenei un puikam. Un bija iekļāvis bērnu vārdu sarakstu kas viņam patika.
Redzēju arī viņu uzzīmētos portretus. Mans vīrs labi zīmē un tāpēc spēja attēlot, kādi varētu izskatīties mūsu bērni. Viņš pat atmeta smēķēšanu un sāka nodarboties ar sportu, lai bērni būtu pēc iespējas veselīgāki.
Un tagad es uzzināju, ka tas nekad nenotiks. Tajā dienā es atnācu mājās pilnīgi nomākta. Uz visiem vīra jautājumiem atbildēju, ka esmu ir ļoti nogurusi. Un viņš lika mani mierā.
Jau sen gribēju vīram pateikt, ka mums nekad nebūs bērnu. Bet nevarēju sevi pārvarēt. Es nezināju, kā viņš to uztvers.
Taču pirms pāris nedēļām notika kaut kas tāds, ko nebiju gaidījusi. Mans vīrs ieradās mājās ļoti satraukts. Izrādās, ka viņš bija pie ārsta, kurš pateicis, ka mans vīrs ir neauglīgs. Mans vīrs man lūdza piedošanu.
Viņš teica – ja zinātu, ka viņa vainas dēļ mīļotajai sievietei nekad nebūs bērnu, viņš nekad nebūtu viņai tuvojies. Viņš man jautāja, kā būtu, ja mēs paņemtu bērnu no bērnunama. Bet es klusēju. Viņš teica, ka sapratīs, ja es no viņa aiziešu.
Un tad es viņam pavaicāju, ko viņš darītu manā vietā. Viņš atbildēja, ka būtu gatavs uz visu, ja vien es paliktu pie viņa. Viņš pat deva man atļauju pārgulēt ar citu vīrieti, lai tikai es paliktu stāvoklī. Viņš pauda, ka nevilcināsies kļūt par tēvu šim bērniņam un mīlēt viņu kā savējo.
Es ilgu laiku klusēju. Tad es pateicu kaut ko, ko nevēlējos teikt. Nē, es nepiegāju pie viņa, neapskāvu un neatzinos, ka man ir tāda pati problēma kā viņam. Un nebildu, ka piekrītu ierosinājumam paņemt mazuli no bērnunama..
Nē, es to nedarīju. Teicu, ka man tādu vīru nevajag. Vīrs, kurš nevar iedot sievietei pašu vērtīgāko, neko nav vērts. Es paziņoju, ka nevēlos viņu vairs redzēt un iesniedzu šķiršanās pieteikumu. Viņš klusējot noklausījās manu lēmumu.
Krietni vēlāk es ilgi domāju par to, kāpēc es tā izdarīju. Bet nevarēju rast atbildi.
Pēc mēneša mēs izšķīrāmies, un mans nu jau bijušais vīrs uz ilgu laiku pazuda no mana redzes lauka.
Es nekad vairs neapprecējos. Varbūt es neapzināti atgrūdu vīriešus no sevis, baidoties viņiem nodarīt pāri.
Pēc pieciem gadiem man darba darīšanās bija jādodas uz otru pilsētas malu un tur es satiku savu bijušo vīru. Viņš apstājās un mēs aprunājāmies. Izrādījās, ka viņš atkārtoti ir apprecējies.
Un ar sievieti, kura arī nevarēja laist pasaulē bērnu. Viņi, ilgi nedomājot, paņēma no dvīnīšus no bērnunama. – zēnu un meiteni, kuriem tagad viņiem ir četri gadi. Viņš rādīja viņu fotogrāfijas un lepojās ar to, cik viņi ir gudri un skaisti.
Man kļuva smagi ap sirdi. Ja ne mana muķība, tie varētu būt mani bērni. Es būtu tās sievietes vietā. Bet es no tā visa pati atteicos.
Es ātri atvadījos un devos prom. Kad es atgriezos mājās, iebāzu degunu spilvenā un šņukstēju. No rīta pamostoties, nolēmu, ka adoptēšu bērniņu. Jā, man vienai būs grūti viņu audzināt, bet es to izdarīšu.