Satikos ar meiteni sešus gadus. Sākām attiecības ar viņu kopš pirmā universitātes kursa. Abi bijām absolvējuši vidusskolu ar izcilību. Pēc tam viņa viņa ieguva labu darbu, nopirka dzīvokli, automašīnu. Pa šo laiku es nomainīju vairākas darbavietas, līdz dabūju darbu, kas man tobrīd derēja. Jā, sākumā man maksāja maz, taču bija izredzes uz karjeras un algas pieaugumu.
Dzīvojām kopā ar meiteni. Īri samaksāju pilnībā, pārtikas preces pirku uz pusēm. Kas palika, ja, protams, palika, atliku uz nebaltu dienu.
Draugi mani pastāvīgi “zāģēja” – sakot,, ka man jātrodiet sev normāls darbs. Vai tad tad tev tiešām nav kauns pelnīt mazāk nekā sieviete un tā tālāk. Es pacietu.
Un tad mēs ar draudzeni sastrīdējāmies. Iemesls tam, protams, bija mans darbs, kurā sabiju vēlu, bet atvedu mājās maz naudas. Rezultātā vienā no strīdiem viņa izteica visu, ko domāja, un visu beidza ar šo frāzi:
– Kas tu par vīrieti, ja pelni mazāk nekā es?!
Es to nepacietu, savācu savas mantas un devos prom. Gandrīz visi paziņas nostājās meitenes pusē. Bet viņi nezināja to, ko es zināju.
Pirmkārt, es pilsētā ienācu no attāla ciema un bez neviena palīdzības iestājos augstskolā uz valsts apmaksātu vietu, bez kukuļiem nokārtoju ieskaites un eksāmenus, pats uzrakstīju diplomu par aktuālu tēmu, veiksmīgi to aizstāvēju un absolvēju universitāti ar izcilību. Tikmēr mana meitene bija ļoti ietekmīga tēta meita, kas maksāja par izglītību un visiem eksāmeniem. Un pēc tam viņa saņēma izcilības jeb sarkano diplomu.
Otrkārt, es pats atradu darbu, bet meitenes tētuks iekārtoja jauno dāmu savā uzņēmumā augstā amatā. Lai gan, kā viņa pati atzina, viss viņas darbs bijis laicīgi ierasties darbā, apmeklēt plānošanas sapulci un pasēdēt līdz pusdienām. Tad viņa varēja brīvi darīt visu, ko gribēja.
Treškārt, dzīvoklis un mašīna ir tēva dāvanas, viņa tur neieguldīja ne graša no savas naudas. Tā, kaut kā.
Manā darbā viss man izdevās īstajā laikā. Pēc trim gadiem es saņēmu izpilddirektora vietnieka amatu. Alga attiecīgi arī ir atbilstošā līmenī. Man izdevās ietaupīt studijas tipa mājoklim, kuru šobrīd remontēju. Automobili nepirku, jo esmu par veselīgu dzīvesveidu. No mājām līdz darbam ir tikai 40 minūšu gājiens. Un vēl mazāk, ja brauc ar motorolleri. Ziemā, kad vien iespējams, uz darbu braucu ar riteni.
Starp citu, daudzi kolēģi, gan ierindas darbinieki, gan vadība, lēnām sāka pieņemt manus paradumus. Es redzu, ka viens vai otrs darbā ierodas ar skrejriteņiem vai velosipēdiem.
Nu, bet bijušajai draudzenei viss sagāja greizi pēc tam, kad nodoklis ietekmēja viņas tēvu.
Starp citu, daudzi kolēģi, gan parastie darbinieki, gan vadība, lēnām sāka pieņemt manus paradumus. Es redzu, ka viens vai otrs sāka nākt strādāt ar skrejriteņiem un velosipēdiem.
Nu, bet bijušajai draudzenei viss sagāja greizi pēc tam, kad nodokļu inspekcija sāka pētīt viņas tēva biznesu.
Ko tu domā par šo situāciju? Kam ģimenē būtu jāpelna vairāk? Un vai nodokļi jāmaksā pēc labākās sirdsapziņas? Raksti komentāros!