Atradu intīmas ziņas, kas adresētas citai sievietei. No rītiem viņš novēlēja viņai jauku dienu, vakaros rakstīja, ka ilgojas pēc viņas, bet tad abi sarunāja tikšanos. Īsāk sakot, visi pierādījumi kā uz delnas!
Vīru “piespiedu pie sienas”, jo netaisos dzīvot kā ragnese. Kauns un nekas vairāk. Es viņam teicu, ka zinu par viņa ārlaulības sakariem. Un pat minēju vietas, kur abi mīlas balodīši bija tikušies.
Vīrs izlikās, ka viņš vispār neesot kursā, par kādām muļķībām es runāju. Bet, kad es citēju viņam saraksti ar mīļāko, viņš devās uzbrukumā.
Viņš man pārmeta, ka es esot rīkojusies neglīti, lūrot viņa tālrunī, un ka viņš vispār ir manī vīlies. Ja starp mums neesot uzticēšanās, tad nevarot būt arī ģimenes.
Tas mani sadusmoja vēl vairāk. Šis nelietis mani krāpj, bet tajā pašā laikā tik un tā uzdrošinās man kaut ko pārmest. Īsāk sakot, es sarīkoju grandiozu skandālu.
Izmetu viņa drēbes kāpņu telpā un brīdināju, ka viņam ir stunda, lai savāktu visas pārējās lietas. Un brīdināju, ka pati došos uz dzimtsarakstu nodaļu, lai iesniegtu šķiršanās pieteikumu.
Vīrs paņēma mantas un devās prom, bet es nolēmu aizmirst par viņu kā sliktu sapni. Vēlāk draugi stāstīja, ka viņš mani pametis, jo es esot viņam nemitīgi rīkojusi histērijas, rakņājusies viņa telefonā, izteikusi nepamatotas pretenzijas, izspiegojusi un pastāvīgi izsekojusi.
Īsāk sakot, viņš padarīja sevi par upuri, bet mani par maniakālu būtni ar nepieciešamību pakļaut citus pilnīgai kontrolei.
Negribēju aizbildināties un skaidrot patieso šķiršanās iemeslu – grūti atzīties, ka esmu iespaidīgu “ragu” īpašniece. Bet tad pārdomāju – sagribējās sevi parādīt labākā gaismā un atklāju patiesību.
Vienkārši daudzi cilvēki sāka just līdzi manam vīram, bet man šķita, ka tas nekur neder.
Tuviniekiem, draugiem un paziņām pastāstīju par viņa nodevību, parādot intīmās sarakstes ekrānuzņēmumus. Visi nostājās manā pusē. Tagad viņš draugu acīs ir gatavais mērkaķis un nelietis.
Un tā arī ir. Labi, ka nebijām iegādājušies kopīpašumu, dzīvojām manā dzīvoklī, tāpēc mums nekas nebija dalāms. Es vienkārši dzīvoju tālāk un meklēju krietnu cilvēku, kam es būšu vienīgā visā pasaulē.
Bet kāds ir tavs viedoklis par šo stāstu? Vai sānsoļus ir iespējams piedot? Priecāsimies, ja pastāstīsi savas domas vai pieredzi komentāros!