Ar puisi dzīvojam kopā jau divus gadus, īrējam mājokli. Abi strādājam, bet viņa ienākumi ir lielāki nekā man. Bet tajā pašā laikā draugs pieprasa, lai visus izdevumus, tostarp par dzīvokļa īri un pārtiku, mēs segtu uz pusēm. Šajā gadījumā it kā tiek ievērots vienlīdzības princips. Tomēr gatavošana, mājokļa uzkopšana un citi sadzīves darbi ir tikai uz maniem pleciem, mans dārgais tajos nepiedalās, jo tiek, lūk, esot sievietes, nevis vīrieša pienākumi.
Jaunais vīrietis lepojas, ka es nedzīvoju uz viņa rēķina. Viņš ir no diezgan turīgas ģimenes, kas vienmēr ir gatava viņam sniegt finansiālu atbalstu, lai gan viņš negrib, ka viņam palīdz. Tomēr puiša vecāki tik un tā atvēra kontu uz viņa vārda.
Draugs ir pieradis dzīvot skaisti, tērēt naudu dārgām drēbēm un viedierīcēm, dažādiem gardumiem, ko bieži apēd viens pats, man neatstājot ne kripatiņu.
Kad piedāvāju pagatavot ēdienu, kas izmaksātu lētāk, piemēram, kartupeļus ar kotletēm vai makaronus ar desiņām, viņš vienmēr iebilst, jo uzskata, ka naudu pārtikai nedrīkst taupīt, jo no tā atkarīga veselība. Turklāt mans vīrietis vēlas saņemt tikai dārgas dāvanas. Arī man viņš vienmēr sarūpē vērtīgas veltes, bet pēcāk par to visu laiku atgādina.
Bet man ir māte, kas pelna grašus, un māsa vēl mācās vidusskolā. Man viņām jāpalīdz, tāpēc es vienmēr atlieku naudu. Kad mans jaunais cilvēks par to uzzināja, viņš sacēla pamatīgu traci. Viņš paziņoja – tā kā es no viņa slēpju daļu no saviem ienākumiem, tas nozīmē, ka es vienkārši viņam neuzticos un nevēlos visu ieguldīt mūsu abu “kopējā katlā”. Tomēr man ir jāatbalsta sava māte un māsa, kā arī ir jābūt līdzekļiem gadījumam, ja pēkšņi saslimstu vai palieku bez darba.
Man ir iemesli būt piesardzīgai un uzkrāt līdzekļus nebaltai dienai. Reiz abi runājām par iespējamu dekrēta atvaļinājumu (bija aizdomas, ka esmu stāvoklī, bet tas neapstiprinājās). Tad puisis teica, ka es nevarēšu iztikt ar bērna pabalstu un man vajadzēs uzreiz pēc mazuļa piedzimšanas atrast attālinātu pusslodzes darbu. Pēc viņa vārdiem, tā kā mēs dzīvojam modernā pasaulē, vienam cilvēkam nav jāvelk visa ģimene uz saviem pleciem.
Manam dārgajam ir daudz pozitīvu īpašību, bet tāda sīkumainība naudas lietās mani vienkārši atgrūž. Kā šim cilvēkam ieskaidrot, ka viņam nav taisnība? Varbūt kāds no jums var kaut ko ieteikt?