Sveicināti, dārgie lasītāji. Šodien es vēlos jums pavēstīt stāstu, kam manā dvēselē ir palikusi nepatīkama pēcgarša. Ir cilvēki, kas var saukt savu māti par vecu un nedot viņai iespēju būt laimīgai savā vecumā.
Bet sāksim no sākuma. Stāsta galveno varoni sauc Valentīna, viņai ir 56 gadi. Pērn viņa izšķīrās no vīra. Bijušie laulātie pārdeva dzīvokli un nekavējoties sadalīja naudu.
Par savu naudas daļu sieviete nopirka sev vienistabas dzīvokli. Savukārt vīrs nolēma iztērēt naudu izpriecām, dzīvojot kopā ar brāli. Bet Valentīna vairs neraizējās par bijušā vīra dzīvi. Viņu kopdzīve nebija salda, sieviete daudz cieta.
Bet nesen viņas pirmā mīlestība Pāvels uzrakstīja Valentīnai sociālajos tīklos. Viņš pirms vairākiem gadiem bija zaudējis sievu, un, uzzinot, ka Vaļa ir šķīrusies, viņš nolēma viņai uzrakstīt, satikties, parunāties.
– Atbrauc pie manis, – sacīja Valentīna, – kāpēc gan ne. Pāvels dzīvo citā pilsētā, un viņš ieradās pāris dienas vēlāk.
Viņi satikās parkā, vīrietis dāmai pasniedza pušķi, kurā bija viņas mīļākie ziedi – margrietiņas.
Viņi pavadīja laiku kā pusaudži, staigājot pa parku, runājot un ēdot saldējumu.
Bet pēkšņi izskatījās, ka tūlīt sāksies lietus, un Pāvels piedāvāja Valentīnai šādu iespēju:
– Dosimies uz kafejnīcu, lai nenosaltu. Es tevi pabarošu, ja esi izsalkusi. Es atceros, ka tev vienmēr patika kāpostu rullīši ar skābo krējumu.
Šie vārdi Vaļu aizkustināja līdz dvēseles dziļumiem, viņa gribēja raudāt no laimes. Galu galā viņas vīru nekad neinteresēja, kā viņa jūtas, vai ko viņa vēlas ēst. Jā, un viņš tikai reizi mūžā sievietei uzdāvināja ziedus un tos, kas viņai nepatīk.
Kafejnīcā Pāvels ļāva Valentīnai izvēlēties jebkuru maltīti, kas bija ēdienkartē. Šā romantiska vakara beigās Pāvels piedāvāja dzīvot kopā.
Viņš atzina, ka visu mūžu ir mīlējis tikai Valentīnu, taču negribējis bāzt degunu viņas personīgajā dzīvē, jo viņa bija izdarījusi savu izvēli. Bet savu sievu viņš vienmēr novērtēja un cienīja.
Pāvelam ir labiekārtots divistabu dzīvoklis, un viņš ierosināja, ka viņi varētu tur dzīvot, Vaļas dzīvokli izīrēt un par to saņemto naudu varētu dot bērniem. Un viņiem pašiem visa kā būtu gana.
Priekšlikums bija patiešām brīnišķīgs, Valentīna droši vien visu mūžu sapņoja dzirdēt šos vārdus. Bet viņai bija vajadzīgs laiks, lai padomātu.
Valentīna par to pastāstīja meitai, kura sāka smieties:
– Tu taču jau esi veca. Kāda laulība? Kas mums palīdzēs? Vai jūs padomājāt par mums?
– Es tev došu naudu no dzīvokļa izīrēšanas. Jā, un jūs varāsiet nākt ciemos.
LASI VĒL: Vēlā vakarā ar vīru rotaļlaukumā ieraudzījām divus nepieskatītus bērneļus. Mamma ieradās tikai, kad bija satumsis
Meitai šāds piedāvājums nepatika, viņa kļuva pikta un devās prom.
Protams, Valentīna vēlas pārcelties dzīvot pie Pāvela. Galu galā tikai kopā ar viņu viņa beidzot ir sajutusies laimīga un gribēta.
Ko tu darītu šā stāsta varones vietā? Vai uzskati, ka arī pēc 50 gadiem cilvēkam var būt personīgā dzīve?