Ar liftu uzbraucam uz dzemdību nama 5 stāvu… dzemdību nodaļa… svētvieta… kuru nekad nav spēris kāju parasts mirstīgais vīrietis!!!
Mums iedala atsevišķu palātu… Iekārtojamies… dzirdu, kā apkārtējās palātās nelaimīgās dzemdētājas vaid… kliedz… raud… skrāpē sienu… un es beidzot saprotu, kur esmu nokļuvis un kas tagad būs!
Uzlika sistēmu… kaut kas nav labi ar adatu… izeju koridorā… un savā basā no visa spēka pa visu stāvu… ”Māāāāsiņ”… visas dzemdētājas apklusa… pēc tam uzreiz divām sākās dzemdības ( man pat pateicību izteica).
No 5 rītā līdz 1 dienā… ne uzsmēķēt, ne uz tualeti, visu laiku ar sievu… Masēju viņai krustus… Viņa paziņo ārstiem, ka viņai vajag steidzīgi dzemdēt, jo 6 vakarā mums atvedīs ledusskapi…
Ap 1 dienā es biju izpumpēts kā pēc vagona netīru pamperu izkraušanas… Kad mēs pārvācāmies uz dzemdību galdu (vai krēslu)… es gribēju izzust, izkrist cauri zemei, zaudēt samaņu… Bet mana samaņa negribēja mani pamest! Spiešana!!! Ak dievs, vai kas tāds vispār ir iespējams??? Spiežu kopā ar savu sievu… Uz vaigiem man plīst kapilāri… Acis sarkanas… (vēl mazliet un es būtu ”dzemdējis” kopā ar sievu vārda tiešajā nozīmē, tikai manu pūliņu auglis būtu nepatīkams pārsteigums visiem klātesošajiem) )… Necilvēcīgs pēdējās spiešanas kliedziens… Klusums (pagāja pāris mirkļi, bet man likās, ka stundas, es jutu, kā man uz galvas kustas un sirmo mati)… un mūsu mazais brīnums ar savu brīnišķīgo godīgo raudienu paziņo visai cilvēcei, ka viņa ir ieradusies… ka gatava dzīvot… un uzspļaut viņai uz visu apkārtējo, izņemot mammu un tēti.
Man paziņo, ka mums ir meitiņa… bet es stāvu un kaucu un nekaunos par asarām… visi, kas bija dzemdību zālē, skatās uz mani ar cieņu… un apsveic… bet es stāvu un raudu… Dārgās sievietes… Paldies jums!!!