Situācija bija neviennozīmīga. No vienas puses – daudzi laulības gadi. No otras puses – vīra personīgais dzīvoklis, lai arī viņš to dabūja jau būdams precējies.
Irina pazina Vladu no augstskolas laikiem – starp viņiem izveidojās laba saziņa, abi bieži apgrozījās vienā un tajā pašā kompānijā. Starp jauniešiem izveidojās siltas attiecības. Gadu pēc augtskolas beigšanas viņi apprecējās un dzīvoja tāpat kā daudzi: paņēma bankā hipotekāro kredītu un nopirka dzīvokli, Irinai piedzima dēls.
10 laulības gados viņiem gāja dažādi, bet tikai pāris reizes Irina ierunājās par šķiršanos: sūdzējās, ka vīrs maz pelna, hipotēka joprojām “karājas” uz kakla un neko daudz ģimene nevar atļauties.
Vladam bija mīļotā vecvecmāmiņa, viņa dzīvoja viena kaimiņpilsētā. Bet vīrietis bieži devās pie viņas, palīdzēja, cik vien iespējams. Drīz vecvecmāmiņa nomira, viņi stipri skuma – māte, tante un pats Vlads.
Irina teica – “Vecenītei taču bija daudz gadu, labi, ka nomira ātri un necieta sāpes.” Irina nedomāja neko ļaunu, viņa vienkārši pateica to, kas pazibēja viņai prātā, bet sausi – kā absolūta svešiniece.
Kā izrādījās, vecvecmāmiņa bija atstājusi testamentu – dzīvokli, lai arī mazu, bija mantojis Vlads. Mātei un viņas māsai nebija nekas pretī – katrs tika pie sava mājokļa, jo īpaši tāpēc, ka tāda bija nelaiķes griba.
Irina nepalīdzēja sagatavot dzīvokli pārdošanai. Kāpēc? Viņas lietu tur nebija – sieviete nolēma, lai grožus rokās ņem Vlads ar vīramāti, jo viņiem tur bija noderīgas mantas.
Sievieti interesēja tikai tas, vai miteklī ir kaut kas vērtīgs – nauda, rotaslietas, servīzes. Vlads no vecvecmāmiņas pūra lādes uzdāvināja sievai auskarus ar skaistiem lieliem dārgakmeņiem, kuri Irina ļoti iepatikās.
Ļoti skaisti, vecvecmāmiņai bija laba gaume! viņa priecīgi iesaucās. – Vladik – labi, viņa nomira, bet agri vai vēlu tas būtu noticis. Mums jādzīvo tālāk.
Vlads viņai piekrita, bet sajutās ļoti aizvainots. Dzīvokļa pārdošanas dienā viņš paziņoja Irinai savu lēmumu:
Irina, kā mēs plānojām, nauda no pārdošanas tiks izmantota, lai iegādātos dzīvokli mūsu dēlam Sašam, bet kamēr viņš neiestāsies augstskolā, mēs mitekli izīrēsim, pauda Vlads.
Irina piekrita. Bet cik viņa bija pārsteigta – kopā ar vīru vienojāmies ar pārdevēju par darījumu, bet notika sekojošais. Noteiktajā dienā Vlads un un viņa māte Tamāra Vasiļjevna tikās ar nekustamo īpašumu un pārdevēju un noslēdza darījumu. Bet Irina par to uzzināja tikai pēc tam, kad mājās ieradās viņas vīrs un vīramāte. Cik viņa bija aizvainota!
– Vai vari iedomāties, vīrs nolēma noformēt dzīvokli uz mātes vārda! Kāpēc? – Irina sūdzējās draudzenei.
– Ja nu pēc gadiem desmit viņai iešaujas prātā veikt kādu darījumu ar šo dzīvokli, un ja nu viņa uzķeras uz krāpniekiem? Un kas mums no tā tiek? Un dēlam? Hipotēka nav nomaksāta un plus pie visa vīrs nevarēja noformēt dzīvokli uz bērna vārda! Tā bija vīramāte, kas pierunāja manu vīru norakstīt dzīvokli uz viņas vārda! Viss, es iesniegšu šķiršanos, uzticība vīram man ir pilnībā zudusi. Un tas ir pēc tik daudziem laulības gadiem!
Vlads dzirdēja pusi sarunas, kad viņš ieradās mājās, vēlreiz pārliecinoties, ka viņa lēmums bijis pareizs. Ar vecumu Irina bija kļuvusi merkantilāka, egoistiskāka un lielāka aprēķinātāja. Ne kripatiņas līdzjūtības saistībā ar vecvecmāmiņas aiziešanu aizsaulē, toties, ko darīt ar dzīvokli, viņa zināja ātrāk par visiem. Lai arī dzīvoklis galu galā tik un tā nonāks dēlam, tas vienkārši pagaidām tika noformēts uz Vlada mātes vārda.
Savukārt Irina domāja pretēji – bija kļuvusi praktiskāka. Bērēs viņa stāstīja patiesību – viņai nebija īpaši tuvu attiecību ar nelaiķi. Iespējams, citiem šie vārdi šķita bezjūtīgi, taču fakts ir tāds, ka cilvēki nav nemirstīgi. Un dzīvoklim, kā vēlējās vecvecmāmiņa, bija jāpaliek Vlada lietošanā. Tādā veidā ģimenes mājokļa jautājums, iespējams, tiktu atrisināts daudz ātrāk un nebūtu jādomā par to, kā nomaksāt hipotēkāro aizņēmumu, vai kur ņemt naudu mājoklim dēlam.
Galu galā Tamāras Vasiļjevnas vārdos ir daļa patiesības – šodien viņai ir laba veselība, bet kas būs pēc 10 gadiem? Bet krāpnieki nesnauž…
Kā domā tu – kam ir taisnība – Vladam vai viņa mātei? Varbūt tu pats esi nonācis līdzīgā situācijā? Raksti komentāros!