Rakstniekam Jevgēņijam Petrovam (īstais uzvārds – Katajevs) bija savāds hobijs: viņš rakstīja vēstules uz dažādām pasaules malām ar izdomātām adresēm un pēc tam gaidīja tās atpakaļ. Kādu reizi šī nevainīgā izprieca beidzās samērā bēdīgi: viņš saņēma atbildi no sava izdomātā adresāta, un tas kļuva par sliktu zīmi traģiskajiem notikumiem tālākajā dzīvē.
1939. gada aprīlī Petrovs nosūtīja nosūtīja vēstuli Merilam Odžinam Vezlijam uz jaunzēlandi pēc izdomātas adreses: Haidbervilla, Raitbīčas iela 7. Viņš rakstīja: ” Dārgais Vezlij! Pieņem visdziļākos līdzjūtības apliecinājumus sakarā ar tēvoča Pita nāvi. Turies, vecīt! Atvaino, ka tik ilgi nerakstīju. Ceru, ka Ingridai viss ir labi. Buča meitiņai no manis. Viņa tagad laikam jau liela. Tavs Jevgēņijs ” .
Viņš gaidīja, ka arī šī vēstule atgriezīsies ar daudziem zīmogiem un uzrakstu: ”Adresāts nav atrasts”. Bet šoreiz atgriešanās kavējās. Rakstītājs pat aizmirsa par to, bet pēc diviem mēnešiem viņam atnāca atbilde no … Merila Vezlija.
Svešinieks rakstīja: ”Dārgais Jevgēņij! Paldies par līdzjūtības apliecinājumiem. Tēvoča Pita absurdā nāve mūs izsita no ierastajām sliedēm uz pusgadu. Ceru, ka piedosi, ka kavējos ar atbildi. Mēs ar Ingridu bieži atceramies tās divas dienas, kuras biji kopā ar mums. Glorija jau liela un rudenī ies 2. klasē. Viņa vēl līdz šim glabā lācīti, kuru viņai atvedi no Krievijas” .
Jevgēņijs Petrovs nekad Jaunzēlandē nebija bijis un nepazina nevienu, kurš varētu rakstīt šīs rindas. Vēstulē bija arī fotogrāfija, kurā viņš redzams ar nepazīstamu vīrieti, bet fotogrāfijas otrā pusē norādīts datums 1938. gada 9. oktobris. Petrovam bija savāda sajūta: viņš atcerējās, ka šajā dienā nokļuva slimnīcā ar plaušu karsoni un bija bez samaņas. Viņš uzrakstīja atbildi, bet tad sākās Otrais Pasaules karš un atbildi tā arī nesagaidīja.
Kara laikā Jevgēņijs Petrovs strādāja par kara korespondentu. 1942. gadā viņš no Sevastopoles lidoja uz Maskavu un Rostovas apgabalā lidmašīna avarēja. Rakstnieks gāja bojā, kaut gan visi citi pasažieri izdzīvoja. Šajā pašā dienā viņam atnāca atbilde no Jaunzēlandes, kurā Merils Vezlijs rakstīja: ”Atceries, Jevgēņij, kā es baidījos, kad tu peldējies ezerā. Ūdens bija ļoti auksts. Bet tu teici, ka tev lemts iet bojā lidmašīnas katastrofā nevis noslīkt. Lūdzu tevi, esi uzmanīgs – lido pēc iespējas mazāk”.
Protams, ka šis stāsts liekas neticams un nepatiess. Tāpat kā daudzi citi fakti no tāda rakstnieka dzīves, kuram nosliece uz mistifikāciju. Rodas jautājums par iespēju sūtīt vēstules uz dažādām pasaules valstīm 1930. gadā no PSRS. Vēl lielākas šaubas izraisa šo faktu dokumentāla pierādīšana, jo vajadzēja taču saglabāties aploksnēm un vēstulēm.
VIDEO:
Kas tas ir – literārs stāsts, veikla mānīšana vai kāds joks? Šīs informācijas avots ir raidstacija BBS, kura atsaucas uz kara laika laikrakstu “Guardian”. Šis gadījums ir dokumentālās filmas ”Konverts” pamatā, kuru uzņēmis Aleksejs Nužnijs, ar Kevinu Speisiju galvenajā lomā. Filmas sākumā ir rakstīts – ”Pamatojas uz reāliem notikumiem”, bet darbība nez kāpēc pārcelta uz 1985. gadu.